Inese Riba un Voldemārs Gavrilka ir optimisti, kas dzīvo Bauskas novada Gailīšu pagasta Pāces ciemā. Izaudzinājuši trīs lieliskus bērnus, un pavasarī ir gaidāmi dvīņu mazuļi. «Bauskas Dzīve» ziemotā janvāra dienā uz tikšanos uzaicināja Inesi un viņas meitu Helēnu Lieni, lai pastāsta, kas viņu ģimenē īpašs, kādas aktivitātes piesaista un ar ko nodarbojas ikdienā. Optimisms arī laikraksta lasītājiem noderētu.
Negaidītie jaunumi
Vecākā meita Helēna Liene absolvējusi Latvijas Kultūras koledžu un pašlaik vada Grenctāles kultūras namu. Elīna Kate gaida savu pirmdzimto, un jaunākais bērns Krišjānis Voldemārs mācās Uzvaras pamatskolas devītajā klasē.
«Ceturtais bērns mums bija plānots jau pirms kāda laika, bet ziņa par dvīnīšiem bija pavisam negaidīta. To dienu atceros ļoti skaidri. Bija 18. augusts, mani ievietoja slimnīcā ar aizdomām par apendicītu, bet dakteris ekrānā ieraudzīja kaut ko citu – progresējošu dvīņu grūtniecību. Lai gan divus mazus ķiparus ir grūtāk iznēsāt, esmu pozitīvi noskaņota. Dzīvesbiedrs Voldemārs nāk no piecu bērnu ģimenes. Liela iespēja bija, jo viņam pašam ir dvīņumāsa, un vidējai māsai ir dvīņupuikas,» stāsta Inese. «Atminos pirmo tēta reakciju, kad izlasīja īsziņu par gaidāmajiem mazuļiem. Viņš smējās, ka tagad tiešām būs pie mājas jātaisa rotaļu laukums, jo mammai ir mazs krustdēliņš, māsai būs bēbis, un vēl divas dvīņumāsiņas gaida savu nākšanu pasaulē,» stāsta Helēna Liene.
Inese uzaugusi Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvarā. Jau no bērnības abas ar māsu bijušas patstāvīgas, jo vecākiem nācies daudz strādāt. 1994. gadā pabeigusi Uzvaras vidusskolu. «Uzreiz pēc skolas absolvēšanas pastrādāt nesanāca, jo bija pieteikusies Liene. Tajā laikā vispār modē bija ātri kļūt par vecākiem. Kuriozs sanāca, kā es iepazinos ar bērnu tēvu. Bija tā, ka mana klasesbiedre tikās ar Voldemāru, bet viņai viņš tā īsti nepatika, tāpēc es «palīdzēju» no viņa tikt vaļā un, redz, jau 25 gadus «palīdzu»,» smejot saka Inese.
I. Riba 13 gadu strādā stikla šķiedras pārstrādes uzņēmumā SIA «Ausmas» par strādnieci-līmētāju, dzīvesbiedrs turpat – jau 21 gadu. Pirms tam nedaudz vairāk kā divus gadus darbojusies par konditori, kas ļoti paticis. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma tajā darbavietā nesanāca atgriezties, jo cehs tika likvidēts, bet uz citu filiāli nevēlējusies iet, jo mīklas, šokolāde, želeja un citas lietas tikušas taisītas no pulverīšiem, pret ko Inesei ir alerģija.
Eglīte klasei – ik gadu
Ģimene ir spontānu ideju piekritēja, viņi apceļojuši un izbraukājuši krustām šķērsām visu Latviju. «Ašās idejas ir tās labākās, un mums nav problēmu atrast, kur pārlaist nakti, jo daudz kur ir pazīstami viesu namu saimnieki. Esam pat nolēmuši, ka mazajām māsām būs jāiegādājas ceļojumu gultiņas. Mums ir divas mīļākās vietas, kur tradicionāli dodamies, mājas numur divi un trīs – Latgalē Rušona ezers pie Jaunaglonas atpūtas kompleksā «Silmalas» un Kurzemē Jūrkalnes kempings «Zaķi»,» atklāj vecākā meita. Viņa piebilst, ka vēl viena ģimenes tradīcija ir apmeklēt ikgadējo mūzikas un kultūras festivālu «Valpurģi».
Abas meitas absolvējušas Uzvaras vidusskolu, un arī dēls turpat mācās. «Bauskas Dzīves» lasītāji zvanīja uz redakciju un ieteica uzrakstīt par šo ģimeni, jo viņi, lūk, savu bērnu klasēm uz Ziemassvētkiem dāvinot eglīti. Jā, jau kopš pirmās meitas skolas gaitu sākšanas par rituālu kļuvis katru gadu klasei uz Ziemassvētkiem atvest eglīti. Ģimene aizvadītajos ziemas saulgriežos Uzvaras skolai sagādājusi trīsdesmit trešo eglīti, kas noteikti nav pēdējā. Inese stāsta: «Mežā braukšana aizņem kādas piecas sešas stundas, kamēr atrod skujkokus bērniem, radiem, pašiem mājās. Gribas, lai tie ir paši skaistākie un labākie. Tas nav tā – ej un paņem, vajag arī zināt pareizās vietas. Tu atrodi vienu, atzīmē sniegā pēdas un ej pēc nākamās eglītes. Tālākā ir vesta no Aizputes novada Kalvenes pagasta Kurzemē, bet lielākoties meklējam Bārbeles un Brunavas pusē.»
«Man patīk, ka vecāki ir atsaucīgi un atbalsta bērnus jebkurās lietās un dara visu nepieciešamo, kas vajadzīgs no viņu puses. Viņu nesavtība ir jauka. Tas labi, ka ir pretimnākoši cilvēki un dara visu iespējamo, lai bērniem būtu labāk. Saliedēti, dzīvespriecīgi, daudz ko uztver ar humoru,» šo ģimeni raksturo Uzvaras pamatskolas matemātikas skolotāja Valda Bičkova.
Saskata pozitīvo
Viens no Ineses vaļaspriekiem ir adīšana. Tagad ir lielāks azarts to darīt, jo vajag mazajām meitām šo to vēl uzadīt. Arī Elīna Kate ada zeķītes, ko nodot tālāk slimnīcā mazajiem bērniņiem. Arīdzan ogošana un sēņošana ir pašsaprotamas lietas, sevišķi aktīva esot mamma. Inese kopā ar Helēnu Lieni dzied jauktajā korī «Kamarde» un kādreiz arī koledžas korī Rīgā. Inese visvairāk priecājas par to, ka ir palikusi dzimtenē, kaut arī brīžiem finansiāli klājies grūti. Helēna Liene pērn uz pāris mēnešiem aizbraukusi uz Islandi piepelnīties un izmēģināt spēkus citā zemē. Strādājusi zivju fabrikā, mitinājusies 200 metru no okeāna, bet vienmēr dziļi sirdī bijusi doma atgriezties atpakaļ mājās.
«Es būšu tas dīvainais cilvēks, kas teiks: ja tu no rīta pamodies un vari ievilkt elpu, izkāpt no gultas, iziet ārā un redzēt zilas debesis, lietu līstam vai sauli spīdam, tad tu esi dzīvs un neko vairāk nevajag. Laime nav naudā un mantā, kas tev ir. Laime ir tajā, ka ir bērni un ģimene un neesi nevienam parādā. Man jau liekas, ka esmu pietiekami laba mamma saviem bērniem,» par savu iedvesmas un prieka avotu stāsta Inese. «Tu esi pati foršākā mamma tāpēc, ka nevienam no maniem draugiem laikam nav tik jauni vecāki, ar kuriem var kopā izklaidēties un atpūsties. Nezinu, apzināti vai ne, bet vecāki vienmēr mums ir mācījuši būt devīgiem un darīt labu,» apgalvo Helēna Liene.
