Brienot gaileņu takas savā piemājas mežā, nevilšus uz ceļa atklāju sen neredzētus nospiedumus – zirga pakavi. Apstājos.Atmiņā atsaucās senie skolas gadi, kad septiņus kilometrus vajadzēja mērot uz skolu un atpakaļ un tieši pa šo ceļu. Vēroju pakavu nospiedumus un domāju. Jā, tas ir kā balsts zirga kājām, kā labi apavi cilvēkam. Bet vai esi iedomājies, ka pakava liekums ir kā cilvēka dzīves ceļš un tas vienmēr norāda virzienu, ceļu no un uz mājām?Mājas, kur jūties drošiCaur sāpēm cilvēks ienāk pasaulē, sāpēs dzīves ceļš noslēdzas. Tomēr mājas ir tā vieta, kur jūties droši – pavadīts, sagaidīts, jā, arī izvadīts. Un tas nekas, ka pa reizei ielido kāds apjucis asinskārs ods vai saldummīle lapsene, iedzeļ un aizlido. Tas nekas, ka vienmēr neiet, kā plānots, un skaistie mirkļi tik ātri paiet. Tomēr mājas ir tava svētvieta, un tikai tu pats esi tas, kurš šo vietu svētu dara.Tik bieži, plato dzīves ceļu staigājot, mēs aizmirstam par savu visdārgāko svētvietu. Ak, jā, es taču pašreiz esmu dzīves augstākajā virsotnē! Labs darbs, nauda, ietekme, vara, esmu taču sabiedrības naba, un man ne no viena neko vairs nevajag. Liekas, ka arī mājās visiem miera stājā jāstājas, ja ne – es varu pameklēt citas mājas. Mīļo cilvēk! Vai tiešām tu domā, ka patiesā laime ir karjerā, naudā, amatā vai arī tajā jaunajā ģimenē, kuru tu tagad gatavojies veidot? Tici man, tas paiet, un pavisam drīz tevi neviens pat neatcerēsies. Ja ar vienu ģimeni nespēji tikt galā, vai to varēsi ar otru? Padomā, vai patiesā problēma neesi tu pats! Esi prātīgs, dodies pie kalēja, lai pamāca, kā pakavā izkritušo naglu no jauna iesist! Tava laimes svētvieta atkal taps dziedināta. To pakavu tu nespēsi izmest, aizmirst nekad, lai kā tu to gribētu.Nebaidīties sākt no jaunaMums katram reizēm ir labi pabūt vienam un atsaukt atmiņā dzīves pēdējos «noskrietos» gadus. Kaut paņemt papīru, pildspalvu un sākt piezīmēt, kas un kā bijis. Tas ir tavs dzīves ceļš. Skaties, vēro, lūdzot Dievu, un pavisam drīz tu ieraudzīsi, kurās krustcelēs esi novirzījies no pareizā ceļa. Tieši no tās vietas tev ir atkal jāsāk staigāt. Nē, neskaties uz to, kas padarīts, kas bijis, tas jau noiets, sāc no jauna, no tām kļūdainajām krustcelēm, un redzēsi, cik pareizais ceļš ir ērts, jo tajā tu neesi viens. Arī es esmu jau pie sava dzīves ceļa pakava pēdējās naglas. Pakavs nodilis, ļoti plāns un trausls. Nagla pašreiz kustas, bet es māku to nomainīt, un man nav bail. Esmu to jau darījis daudz reižu. Esmu staigājis pareizus un arī nepareizus ceļus. Tagad atgriezos, lai staigātu pareizo – savā tēva sētā.Ja domājam, ka ar šo pasauli mūsu dzīve beigsies, mēs kļūdāmies. Tā tas nav. Pāri visam ir Dievs, no kura un uz kuru visas lietas.Tik labi būt mājās! Bet patiesās mājas mūs vēl tikai gaida, tad, kad apstāsies sirds, mēs turp dosimies. Tas ir neizbēgami, katram. Tikai kur – debesīs vai ellē? Citas vietas nav. Tad mēs pļausim tos augļus, ko šeit būsim sējuši. Kādi tie būs tev un arī man?
