Aizraušanās. Sensenā pasaules kārtība maina ikdienu.
Par Iecavas novada veterinārārstes Līgas Stūres nopietno interesi par hinduismu – Indijā izplatītāko reliģiju, tās daudzskaitlīgo piekritēju pulkā dēvētu par vaišnavu kustību – uzzināju pirms gada, kad viņa Zorģu bibliotēkai iedāvāja grāmatas par seno dzīvesziņu.
Vara ir atbildība
Vaišnavu gudrības pamatā ir vēdiskās zināšanas, kas visvairāk saglabājušās Indijā rakstu veidā, stāsta Līga: «Ir saglabājies arī Latvijā, bet, laikam ritot, daudz zudis, zināšanas ir nepilnīgas. Indijā tās nodotas skolotāju un mācekļu pēctecības ceļā autentiskas, kādas bijušas.»
Nopietnu garīgo praksi cilvēki sākot dažādu iemeslu dēļ – ziņkārīgie, pie kuriem pieskaitāma Līga; tie, kas cieš smagus pārdzīvojumus; tie, kas meklē patiesību; kā arī labuma tīkotāji. Garīgās izziņas blakusefekti ir fiziskās, materiālās, ģimenes dzīves sakārtošanās, attiecību uzlabošanās, apstiprina vaišnavu piekritēja.
Šī reliģija dala cilvēkus četrās grupās. Bramaņu dzīvesveids ir garīgā prakse un kalpošana Dievam Krišnam. Kšatriji – varas pārstāvji – valdnieki, policisti, juristi, skolotāji – rūpējas par kārtību pasaulē. «Viņiem dota liela vara, bet līdzi nāk liela atbildība. Ja viņi nepilda savu pienākumu rūpēties par citu laimi un labklājību, pašiem vai ģimenei uzbrūk likstas un slimības,» karmiskos principus atklāj Līga.
Vaišļas ir lopkopēji, zemkopji, tirgotāji, kas gūst labumus no dabas un pārdod tos citiem. Viņiem atļauts rīkoties nedaudz savtīgāk, bet pārspīlēt nedrīkst. Šudras radoši strādā ar savām rokām un prasmēm kāda pakļautībā, viņu ir visvairāk. «Katrs ceļš ir labs, galvenais mērķis ir dvēselei ar sava darba augļiem kalpot Dievam un viņa daļai cilvēkos. Tā ir patiesā dvēseles vēlme un laimes garša,» uzsver Līga.
Vēlu – tātad labi
Garīgās prakses potenciāls lielāks esot vīriešiem, taču laiki mainās. «Sieviete var būt skolotāja un guru ģimenē, ja viņa ir garīgi gudra un izglītota,» skaidro vaišnavu līdzgaitniece. Vēdiskā dzīvesziņa pierakstīta Indijā sanskritā pirms 5000 gadiem. Tas darīts tādēļ, ka cilvēce, kas pirms tam spēja sazināties telepātiski, degradējās un nespēja būtiskās zināšanas atcerēties.
Līga domā – varbūt latviešu rakstu vēlā rašanās liecina, ka mēs īpašās spējas esam saglabājuši ilgāk. Meditācijās ar domubiedriem senvēsturi varot pētīt, un uzzinātais ir ļoti intriģējošs. «Latviešu tautasdziesmas sāku saprast, kad apguvu vēdiskās mantras,» atzīst Līga, «arī latviešiem ir mantriskas tautasdziesmas, visvairāk starp tām, kurās daudzināts Dievs.»
Pasaulē vaišnavu ir daudz, guru maharadžas no dažādām nācijām nes vēsti tautā. Baltijas vaišnavu festivāls vasarā nedēļu pulcējis ap 1000 cilvēku arī no Baltkrievijas, Ukrainas, Zviedrijas, Somijas, Vācijas. Krievijā, ASV, Ukrainā festivālos sabrauc pat desmit tūkstoši domubiedru.
Kalpo labestībai
«Katram cilvēkam pienāk vecums, kad jāsāk nodarboties ar garīgām lietām,» skaidro Līga, «sākumā mēģinām dzīvot un gūt baudu materiālajā pasaulē, kamēr saprotam, ka īsti laimīgi bez garīgās pieredzes nevaram būt.» Iecavnieces ikdienā vēdiskā prakse – lūgšanas, rituāli – aizņem pusotru stundu. Gribētu vairāk, bet darbs prasa savu, viņa atzīst.
Hinduisti zina, ka Krišna ir bijis vēlīgs, sniedzot cilvēkam zināšanas par Visuma kārtību un ļaujot mēģināt dzīvot kā Dievam. «Vaišnavi saka – varbūt Darvins ir no mērkaķa cēlies, bet mēs – no Dieva. Katrs cilvēks ir dievišķā daļa, radīts pēc Viņa ģīmja un līdzības,» šis teikums uzmundrina, tomēr ir piebilde – piekļūt maksimāli tuvu Visaugstajam var tikai grūtā, atdevīgā kalpošanas, askēzes un garīgās prakses ceļā.
Līga trijos gados, kopš praktizē vēdiskās zinības, patiesi šķiet mainījusies par gaišāku personību. Viņa teic – laipnāki un laimīgāki ir arī mājinieki, vairs nav kašķu ar klientiem. Sacienāta ar brīnumaini aromātisku topinambūru ziedu tēju un pozitīvu iespaidu pārpilna, atstāju smaidīgo ļaužu namu, kurā dzīvesritmu nosaka saikne ar dabu un kalpošana – Dievam, līdzcilvēkiem, ģimenei, labestībai.
