Klients ir mūsu karalis! – tā pirms vairākiem gadiem lepni paziņoja kāds Latvijas uzņēmums. Patiesībā klients kā bija, tā arī palika «pelnrušķis», taču sauklis skanēja labi.
Klients ir mūsu karalis! – tā pirms vairākiem gadiem lepni paziņoja kāds Latvijas uzņēmums. Patiesībā klients kā bija, tā arī palika «pelnrušķis», taču sauklis skanēja labi. Tas nekas, ka daudzsološais formulējums izrādījās visai tālu no realitātes.
Ar tiem «karaļiem» tā «pašvaki» arī Bauskas rajonā un pilsētā. Pietiek apmeklēt četras piecas iestādes, lai pārliecinātos, ka tajās klientu negaida atplestām rokām. Gluži pretēji – ienācējam liek nepārprotami nojaust, ka viņš ir traucēklis. Dažā veikaliņā, piemēram, pircējs neļauj pārdevējām malkot kafiju un apspriest dienas jaunumus, bet valsts iestādē iegriezies klients nelaikā pārtrauc darbinieces telefona sarunu.
Daži apmeklētāji stāsta, cik neomulīgas izjūtas pārņem vienā no pilsētas muzejiem. «Jau pērkot biļeti, nekāda īpaša laipnība klientiem netiek izrādīta. Pēc tam zāļu uzraudzes uzkrītoši seko pa pēdām, ne mirkli neļaujot novirzīties no maršruta. Tā vien šķiet, ka jebkurš ienācējs varētu izrādīties potenciāls zaglis. Es nevaru iedziļināties mākslas darbos, ja kāds man visu laiku stāv aiz muguras.» Šos novērojumus «Bauskas Dzīvei» vēstīja rīdziniece, kura nesen kopā ar bērniem bija ieradusies uz jaunu izstāžu atklāšanu. Viņa veltīja daudz cildinošu vārdu muzeja speciālistu veikumam, taču par klientu apkalpošanu viešņai palicis nelāgs iespaids. Tas pierādot lielo atšķirību starp Rīgu un laukiem, apgalvoja mākslas cienītāja.
Man negribētos viņai piekrist. Atšķirības nenosaka apdzīvotu vietu ģeogrāfiskā situācija. Tās rada citi iemesli. Pats galvenais, manuprāt, ir attieksme, un tikai pēc tam seko profesionālās īpašības. Nevar prasīt, lai zāļu uzraudžu, biļešu kontrolieru vai pārdevēju amatus ieņemtu īpaši apmācīti sabiedrisko attiecību speciālisti. Taču visiem darbiniekiem, sākot no firmas vadītāja un beidzot ar sētnieku, būtu jāizvirza vienotas un stingras prasības attiecību organizēšanā ar klientiem. Pagaidām šķiet, ka savas iestādes prestižs labākajā gadījumā rūp tikai tās vadītājiem. Zemāka ranga darbinieki joprojām drīkst būt rupji, neiecietīgi un pavirši. Taču viņi ir pirmie un nereti arī vienīgie, ar kuriem vaigu vaigā sastopas klients. Pirmais iespaids ir noteicošais, turklāt izteikta tendence to vispārināt. Iebraucējs varbūt neatcerēsies, kurā veikalā vai kafejnīcā pret viņu izturējušies nevērīgi, taču viņš būs iegaumējis, ka tas noticis Bauskā…
Ko nu par iebraucējiem! Mēs, vietējie iedzīvotāji, esam līdzīgā situācijā. Vienīgi mūsu rīcībā ir vairāk informācijas, kādi «pārsteigumi» katrā vietā sagaidāmi. Dažreiz tie mēdz būt necerēti patīkami. Pilsētas universālveikala parfimērijas nodaļas pārdevēja vienmēr ar smaidu saka: «Labdien! Patīkami, ka atkal atnācāt. Vai šoreiz kaut ko izvēlēsities?» Un man gribas iegriezties vēlreiz, pat neko neizvēloties.
