Maziem bērniem apgūt jaunu valodu ir pavisam viegli – to pierāda gan latviešu, gan pie mums atbraukušo ķīniešu ģimeņu pieredze.
Sapņo svešvalodā
Iecavnieces Anitras dzīvesbiedram 90. gadu vidū bija iespēja doties strādāt Dānijas zinātnieku komandā, taču vīrs bija bažīgs par svešvalodu. Angļu un vācu valodā viņš izcili pārvaldīja savas nozares terminus, taču ar sarunāšanos ikdienā bija švaki – padomju skolas «lasīt un tulkot» metode cilvēciskās saskarsmes iemaņas neveidoja.
Anitra par to nebēdāja – kā svešvalodniece piedāvāja kungam pāris mēnešus ikdienā runāt tikai angliski, gan jau pieradīs! Sākumā gāja visādi – kad Anitra atteicās runāt kaut vārdu latviski, vīrs minstinājās, elsa un pūta, rādījās rokām un rakstīja uz lapiņas. Sievas nepiekāpīgā laipnība un uzvedinošie ieteikumi nostrādāja – otrā mēneša beigās topošais zinātnieks raiti runāja par ikdienas tematiem un pat kādu sapni noredzēja angliski.
Dānijā vīru gaidīja pārsteigums – kopā ar valodās veiklo sievu viņš angliski bija samācījies «vervelēt» tik raiti, ka dāņu ziemeļnieciskais akcents likās pārāk viegls un vienkāršs. Pēc kunga atgriešanās iecavnieki gan turpināja runāt dzimtajā valodā, jo jaunākā meita, saklausījusies vecāku ikdienas runas, pusotra gada vecumā vairāk vārdu zināja angliski nekā latviski.
Lidmašīna krieviski
Anitra atminas «valodas kāzusu» pati no savas bērnības. Viņas aukle bija sirma vecticībnieku kundzīte, kas runāja tikai krieviski. Viņa meiteni auklējusi no divu mēnešu līdz trīs gadu vecumam, kad mazā sāka iet bērnudārzā.
Tā kā vecāki strādāja gan agri no rīta, gan vēlu vakaros, Anitrai galvenā komunikācija veidojās ar auklīti. Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, kad meitēns, līdz ar citiem audzēkņiem pa bērnudārza rotaļu laukumu skrienot pakaļ pāri lidojošajam mehāniskajam «gaisaputnam», aizrautīgi sauca nevis «lidmašīna», bet «samoļot» (krieviski). Skolā izcilā krievu valodas prasme, ko dāma uzskata par priekšrocību, ļāvusi izbaudīt kaimiņu nācijas literatūras bagātību un neesot zudusi līdz pusmūžam.
Nesen Anitra Iecavā bija lieciniece sirsnīgai ainai – no bērnudārza «Cālītis» iznākušais vjetnamiešu tētis ar meitiņu pie rokas abi kopā dungoja latvietei kopš bērnības pazīstamo dziesmiņu «Jautra taurenītim daba». «Gandrīz apraudājos aiz prieka,» smejas iecavniece.
Skaidri latviski
Bauskas novada zemnieks Jānis ir rets viesis «herburgeru» ēstuvēs, kā pats dēvē «ātrās» pārtikas pārdotavas, taču šopavasar sējas laikā nācies tādā iegriezties, lai aši sarūpētu sātīgas pusdienas vīriem uz lauka.
«Sēdēju, gaidot savu pasūtinājumu, kad ievēroju, ka apmeklētāju vidū ir jauna ķīniešu māte ar diviem maziem bērniem. Meitene un puisītis ēda gardu muti. Reizēm redzu, ka ēstuvju apmeklētāji strauji rij vai čāpstina, bet te valdīja pieklājība. Paēdusi ģimene devās prom, bērniem kārtīgi nokopjot galdu un izmetot izlietotos traukus konteinerā. Pie durvīm māte piestāja un uzsmaidīja bērniem, viņi pagriezās pret apkalpotāju un skaidrā latviešu valodā pateica: «Paldies, mums ļoti garšoja!» Domāju, ka viņi te nedzīvo ilgāk par pāris gadiem, un dzirdēt tik skaistu latviešu valodu no ķīniešiem – tas ir kas iepriecinošs! Ja viņi visi tur ir tādi, lai brauc kaut trešdaļa uz Latviju!» smejas lauku vīrs.
