Kopā ar zaķu Janci. Jāņi ir teiksmu laiks, apdziedāts, apjūsmots, aplīgots. Tad cilvēks ar dabu it kā saplūst kopā.
Kopā ar zaķu Janci
Jāņi ir teiksmu laiks, apdziedāts, apjūsmots, aplīgots. Tad cilvēks ar dabu it kā saplūst kopā. Šiem svētkiem gatavojas laikus, sakopjot visu ap sevi, protams, arī sevi. Jāņu nakts ir īsa, bet burvības pilna.
Tas nenotika ne vakar, ne aizvakar, bet pirms vairākiem desmitiem gadu manā dzimtajā pusē Vidzemē. Tēvam vārds Jānis, bez līgošanas neiztika, gājām kaimiņus aplīgot. Diezgan tika staigāts, nošķīros no sievu un meitu bara. Gribējās pabūt vienai, dabā. Apsēdos pie mežmalā augoša bērza, muguru piespiedu baltajam stumbram. Domāju – gaidīšu saullēktu. Varbūt redzēšu arī papardes ziedu. Vecmāmiņa man stāstīja, ka tādā brīdī jābūt vienam, citādi tā neziedot. Sēdēju, klausījos putnu dziesmas. Lielisks koris. Smaržoja naktsvijoles. Jutos brīnišķīgi, un vienā brīdī viss it kā pagaisa…
Kad atvēru acis, saulīte jau bija augstu, tāda silta un smaidoša. Jāatgriežas mājās. Bet kas tad tas? Netālu no manis gulēja zaķis! Liels! Neticēju savām acīm! Klusi tuvojos zaķim. Noliecos, aizskāru ausis. Mirklis, un garausis bija augšā un prom. Gabaliņu aizskrējis, pacēlās uz divām kājām un atskatījās.
Mājās stāstīju, bet neviens man neticēja. No krusttēva, kurš bija mednieks, uzzināju, ka zaķi tiešām guļ ar vaļējām acīm. Burvību pilno nakti biju pavadījusi kopā ar zaķu Janci.
A. VĒVERE Bauskā
***
Miliči izklīdina līgotājus
Tas notika 1961. gadā Siguldā. Mans jaunības laiks, pirmās mīlestības pilsēta un Līgo vakars. Pulcējāmies Turaidas pils apkārtnē, kur bija paredzama zaļumballe ar uguņošanu un pūtēju orķestra mūziku.
Balle sākās ar līgo dziesmām, bet ilgi tās neskanēja. Ieradās vairāki miliči, kas apklusināja muzikantus, bet dziesmas vēl skanēja. Tika izklīdināti arī dziedātāji un dancotāji.
Tie bija manā dzīvē drūmākie Līgo svētki, kas dziļi iespiedušies atmiņā.
V. OZOLNIECE Viesturu pagasta Bērstelē
***
Lidojums rudzu laukā
Skaistāko Jāņu nakti nolīgoju sen zaudētajā bērnu dienu brīnumzemē – Vecpiebalgas pusē. Vēl arvien atmiņās kavējos ziedošos pakalnos un ēnainos egļu silos, sapinos vīgriežu ceros un dziedu kopā ar cīruļiem.
Tajā gadā zemnieki vēl strādāja tēvu tīrumos, jūdza arklā savus kumeļus un Jāņu sieru sēja no savu gotiņu slaukuma. Latviešu tautai jau bija aizliegts svinēt Lieldienas, Ziemassvētkus, Jāņu diena tika nicināta kā tumsonības palieka. Daudz ko var liegt, bet tik un tā Ziemassvētkos piedzimst Kristus bērniņš un Jāņu vakarā baltā zirgā atjāj Jānītis. Govis ganot, Jāņus biju ielīgojusi jau pirms pāris nedēļām. Nu vainagi bija novīti, durvis appušķotas un istabas izkaisītas ar kalmēm un papardēm. Atlika vien saplūkt jāņuzāles un – visu gadu dziesmas krāju, līgo!
Mūsu mājas bija pagasta malā, tāpēc līgošanu sākām pirmie. Kaimiņos pievienojās citi līgotāji, un tā no mājas uz māju līdz rītam. Nakts bija silta, tikai maiga vēsmiņa sašūpoja aizmigušās koku lapotnes. Jāņtārpiņi mirdzināja lukturīšus katras smilgas galiņā. Salasījām dažus un ielikām jāņuzāļu pušķos. Lai tiktu kādā kaimiņu sētā, bija jāiet apkārt lielai rudzu druvai. Vai nu līgotāji Jāņu naktī ceļu meklēs? Devāmies cauri rudziem. Rudzi pāri galvām, un vēsma tos šūpoja slaidos viļņos. Bijām izklīduši kur kurais. Rudzu viļņošanās radīja dīvainu lidojuma sajūtu. Varbūt cilvēks tā jūt jūru? Biju kā sapnī, kā ārpus realitātes, bet reizē tik bezgala laimīga. Vārpas, klusi šalkdamas, noglauda vaigu un iepinās ziedu vainadziņā. Izbriduši rudzu lauku, līgojām citā sētā. Dziesmu netrūka, jo prieku neaptumšoja ne degošu riepu dūmi, ne alkohola dvinga.
Vēl nebija nodzisusi vakara blāzma, kad jau sārtojās austrumu pamale. Mirgodama saule nesa jaunu dienu. Rasā samirkuši, devāmies mājup. Tā gada rudenī līgotāju izstaigātais rudzu lauks esot devis neredzēti bagātu ražu.
Jāņu nakts burvību nesu cauri mūžam kā skaistu, neatkārtojamu pasaku.
M. RUBENE Stelpē
***
Gardās vakariņas
Krišs, liela auguma vīrs, jaunībā bijis traks uz dancošanu un kārs uz meitām. Pēc kādas Jāņu nakts zaļumballes, no rīta mājās atgriežoties, šim dikti ēst gribējies. Mājele zema, virtuve tumša, bet gaismu jau nedegsi, lai māte nepamostas.
Katlu pa tumsu sagramstījis, turpat pie plīts no visa krietni saēdies.
Gultā atgūlies un jutis starp zobiem kādus krimšļus saķērušos. Nu nekas, jāpaņem kociņš, ar ko zobu starpas izbakstīt. Tā nu Krišs, plīts stūrī gar malku rīkodamies, māti tomēr pamodinājis. Šī gaismu ieslēgusi, un Krišs, katlā zupu ieraudzījis, asi licies pa durvīm ārā pie lielā ērkšķogu krūma «āzi dīrāt». Gar vāka malu virā prusaki salīduši, un Krišs pa tumsu tos līdz ar zupu saēdies.
Kriša pieredzēto pārstāstījusi I. BAROVSKA Brunavā
***
Trīs variācijas par tēmu
Mistiskākie jāņi
Man bija pavisam maz gadu, kad Jāņus sagaidījām Mežotnes pilskalnā. Atceros, ka līgotāji – grupiņa mežotnieku – izklāja zālienā segas, izlika svētku cienastu, iekurināja ugunskuru, spiegdami lēca tam pāri un ļoti daudz dziedāja. Kāds no Mežotnes vēstures zinātājiem, ļoti iespējams, mans tēvs, pastāstīja vairākas teikas par Mežotnes pilskalnu.
Apkārt melna tumsa, biju maza, vēlās izdarības mani bija nogurdinājušas, dziesmas ieaijājušas, un es laikam nemanot aizsnaudos… Pamodos no kliedziena, jo sapnī redzēju visu tikko dzirdēto teiku, turklāt sevi visā notiekošajā tik spilgti, ka ilgi nevarēju attapties, kur sapnis, kur īstenība…
Interesanti, ka pēc kādiem desmit gadiem piedalījos arheoloģiskajos izrakumos Mežotnes pilskalna apkaimē arheologa Māra Atgāža vadībā.
Atbildīgākie jāņi
Atmiņā atgadījums kādā vasaras praksē Krievijā (studēju ģeoloģiju Pēterburgas, tajā laikā Ļeņingradas, universitātē). Kursā bijām divas latvietes. Gadījās, ka stāstījām par latviešu saulgriežu svētkiem, tradīcijām. Pārējie, arī pasniedzēji, uzstāja, ka mums noteikti jāorganizē Jāņu svinēšana… Nelīdzēja nekādas atrunas. Bijām gandrīz vai izmisumā, tomēr nācās gatavot scenāriju, pašām drudžaini atcerēties tautasdziesmas, sacerēt pašām, plūkt pļavu ziedus, meistarot vainagus, iesaistot šajās darbībās arī pārējos. Šķiet, ka visiem svētki patika, dalībnieki bija sajūsmā, it īpaši par vainagu darināšanu, papardes zieda meklēšanu un lēkšanu pār ugunskuru. Savu misiju bijām godam izpildījušas.
Tad gan skumām par kārtējo zaudēto iespēju svinēt Jāņus visiem kopā ar Ļeņingradā dažādās mācību iestādēs studējošiem baltiešiem – latviešiem, lietuviešiem un igauņiem – studentu apvienības «Baltikums» dalībniekiem. Starp citu, tajos gados starp studentiem bija arī vēl nesenais «Latvijas kuģniecības» prezidents Andris Kļaviņš. Esmu ar viņu mūsu nakts sarīkojumos (no vakara līdz rītam bija vieglāk un lētāk noīrēt kādu klubu) arī pati uzdejojusi.
Mākslinieciskākie jāņi
Man laimējās vairākus gadus kopā ar slaveno mākslinieku Jāni Anmani vadīt jauno mākslinieku nometni «Mežrozīte», dažas nometnes iekrita arī Jāņos. Tad nu gan tika rīkoti īpaši Jāņiem veltīti konkursi – gan par skaistāko vainagu, gan skanīgāko tautasdziesmu, piemērotāko līgotāja tērpu un interesantāko Jāņa un Līgas portretu.
Mežotnes internātvidusskolas kolektīvam ir izkoptas savas Jāņu svinēšanas tradīcijas – ar stingru mazdārziņu un apkārtnes sakoptības izvērtēšanu piekasīgas komisijas vadībā, ar aplīgošanu, ar visu Jāņu sumināšanu, ar jautrām atrakcijām, ar lustīgu dancošanu, ar bagāta mielasta baudīšanu un pat organizētu «papardes zieda meklēšanu»…
«Mežrozītes» dalībnieki ar savu programmu bagātināja vecās tradīcijas. Tapa arī Jāņu fotoportreti, viens no viņiem kļuva diezgan populārs – Jānis Anmanis ar greznu Jāņu vainagu galvā un lielu pīrāgu bļodu klēpī.
Vēlreiz «Mežrozītes» nometne notika Jāņos 1997. gadā, kad Mežotnē tika organizēts R. Paula festivāls «Latvju ziņģe». Tie noteikti bija visslapjākie Jāņi, jo beidzās ar pontona tiltiņa apgāšanos un daudzu ziņģotāju izpeldēšanos. Šis festivāls mežotniekiem paliks ilgā atmiņā arī ar ciemiņu tūkstošiem, slavenību klātbūtni, neredzētu apjomīgo skatuvi, ar nakts koncertu Geršvina skaņās (togad svētki ilga trīs dienas). Bērnu dienā ar mazo mākslinieku zīmējumiem, instalācijām svētkos piedalījās arī «Mežrozītes» dalībnieki. Viena no nometnes pedagoģēm – ideju pār- pilnā horeogrāfe – Elga Drulle dažu dienu laikā, iesaistot un meistarīgi atraisot «Mežrozītes» bērnus, iemantojot R. Paula mūzikla «Meža gulbji» mūzikas ierakstu, uzburot savdabīgus tērpus no Bauskas trikotāžas darbnīcu audumu atgriezumiem, iestudēja vienreizēju kustību izrādi.
Ar fotografēšanu un «Ziņģi» man saistās vēl kādi citi Jāņi, kad tika izsludināts fotokonkurss «Mana ziņģe» un fotodarbi izstādīti un izvērtēti Kuldīgas «Ziņģes» laikā. Iesniedzu kaudzi lielformāta fotogrāfiju par pirmo – Brīvības muzeja teritorijā notikušo «Ziņģi» – tad ar veselu grozu ziedu pušķīšu noenkurojos estrādes aizkulisēs – dāvināju ziedus māksliniekiem (togad uzstājās arī mūsu Jānis Meļķis), lūdzu ierakstīt autogrāfu, bet pa to laiku no visām pusēm knipsēju – gan Edgaru Liepiņu, Raimondu Paulu, Andri Daņiļenko, gan Jāni Paukštello, Akvelīnu Līvmani utt. Tapa vienreizēji kadri. Tā droši vien domāja arī žūrija un man par lielu pārsteigumu un prieku – piešķīra pirmo vietu un «Minoltas» fotoaparātu.
I. PUNKA Mežotnē
***
P. S. Jāņu nakts piedzīvojumi publicēti arī «Bauskas Dzīves» šodienas numurā, 2. lappusē.
