Vēl viena okupācija vai karš, visdrīzāk, likvidētu Latvijas valstiskumu un radītu priekšnoteikumus tautas iznīcībai. Statistika parāda, ka tas ir iespējams. 1897. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja 1 318 617 latvieši, pēc 2011. gada tautas skaitīšanas – 1 285 136 latvieši.
Iemeslu samazinājumam ir daudz.
1905. gada nemieri radīja pirmo lielo emigrācijas vilni. Abos pasaules karos latvieši bēga no vācu, boļševiku, padomju armijas, krita kaujās abu pušu karaspēku rindās. Vienīgais ieguvums no cīņām bija karš par Latvijas neatkarību, jo neviena cita vara latviešiem neko nedeva. Padomju vara pēc brīvvalsts likvidēšanas uzreiz ķērās pie represijām – 1941. gada 14. jūnija deportācijās uz Sibīriju izveda vairāk nekā 15 tūkstošus «valsts ienaidnieku». Latvieši mira cietumos, izsūtījumā. 1949. gada 25. martā izveda uz Sibīriju 45 tūkstošus «kulaku, bandītu un viņu atbalstītāju». Tad sekoja «skaistie» padomju gadi, kuros it kā esot bijis «dzimstības bums». Latviešu skaits 40 gadu laikā pieaug par simts tūkstošiem, turpretī krievu ir jau gandrīz miljons. Neatkarības gados, virzot aplamu demogrāfisko politiku un «rūpējoties» par tautu, latviešu skaits dzimtajā zemē sarūk.
Naivi būtu cerēt, ka vēl viena Krievijas okupācija saglabās esošo situāciju un iztiks bez represijām. Pēc Krievijas televīzijas ziņām, Ukrainā valda «fašisti» un «benderovieši». Atrast «fašistus un viņu līdzskrējējus» Latvijā nav grūti – atliek noskatīties video no 16. marta aktivitātēm. Interneta komentāri rāda, ka jau ir latvieši, kas gatavi nākamajai varai pastāstīt, kuri ir «fašisti un bandīti».