Kurzemes-Ozolaines ciems atrodas 11 km no Augšbebriem Omskas apgabala Taras rajonā.
Kurzemes-Ozolaines ciems atrodas 11 km no Augšbebriem Omskas apgabala Taras rajonā. Dziļāk taigā, tuvāk Gulaga purviem. Ciemā ir aptuveni 140 iedzīvotāju. Latviešu valodas skolotāja tur strādāja pirmo gadu.
Par kurzemniekiem saucu ciema ļaudis viņu izcelšanās un apdzīvotās vietas nosaukuma dēļ. Kurzemnieki dzīvo nomaļāk par bebriniekiem. Lietus vai puteņa laikā šeit nokļūt gandrīz nav iespējams. Mālainās zemes ceļš šķīst un kļūst par smagu “mīklu”.
Ciema apkārtne ir pauguraina. Skolas kalns pats augstākais pakalns. No tā var redzēt ciema vidusdaļu: veikalu, dzīvojamās mājas ar saimniecības ēkām un aiz tām taisnstūra formā izstiepušos iežogotos dārzus. Skolas kalnu tā sauc tāpēc, ka agrāk pa to gājuši bērni uz meža ieskauto latviešu skolu. Uz kalna atrodas baznīcas placis. 20. gs. sākumā latvieši nopirkuši zemi, gribējuši celt baznīcu…
Leģenda par Balto Ozolu
Kāda leģenda atklāj, kāpēc ciems nosaukts par KurzemiOzolaini. 19. gadsimta nogalē šurp atbraukušie latvieši no Liepājas apkaimes iedzīvojušies taigā. Izcirtuši līdumus, sacēluši lielas ēkas. Kāds vecs latviešu vīrs dzīvojis viens. Viņš bijis ļoti, ļoti vecs ar baltu galvu un garu baltu bārdu, ļoti stiprs un neatkarīgs. Sieva jau mirusi. Dzīvojis viens bez bēdu. Apkārtnē izkaisīto latviešu zemnieku saimēs viņš iesaukts par Balto Ozolu. Balto – tāpēc, ka sirms no vecuma, Ozolu – tāpēc, ka stiprākā koka simbolu latvieši uzskatījuši par cildenāko vīrišķo īpašību iemiesojumu. Baltais Ozols dzīvojis, un tas bijis tik ierasti. Līdz… Nē, Baltais Ozols nav nomiris no liela vecuma, viņu saplēsis sētā iemaldījies lācis.
Pēc revolūcijas latviešu savrupo sētu saimnieki tika sadzīti vienā vietā un tai bija jādod vārds. ļaudis salikuši kopā divus. Kurzeme – dzimtene, no kurienes nākuši, Ozolaine, lai būtu tikpat sīksti kā vecais vīrs – Baltais Ozols.
Ceturtā daļa – skolēni
Kurzemes-Ozolaines ciems iedzīvotāju ziņā ir mazliet mazāks par Augšbebriem. Gandrīz vienādā skaitā dzīvo latvieši, krievi, igauņi un vācieši. Apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju ir skolas vecuma bērni. Latvieši un arī pārējie ciema ļaudis ir atturīgi vēsi.
Manis vadīto nodarbību dalībnieku uzmanība bija noturīga visu mācību gadu. Uz “Latviešu kinovakaru” nāca tie, kuri labi zina latviešu valodu. Galvenokārt tā ir ciema vecākā paaudze: Zelma Sumina, Anna Altinkoviča, Olga Titova, Valentīna un Genādijs Pumpuri. Pēc J. Streiča filmas “Likteņdzirnas” noskatīšanās Alma Štāle atzina, ka Latvijā cilvēki dzīvo tāpat kā Sibīrijā. Tikpat daudz strādā un tikpat daudz dzer…
Svetlana Altinkoviča, krievu valodas un literatūras skolotāja, vērojusi, ka Latvijas latvieši atšķiras no vietējiem iedzīvotājiem. Viņu skatiens neesot klīstošs vai vienaldzīgs, bet gan mērķtiecīgs un apzināts.
Darbu rod naftas atradnēs
Taras rajona laukos, tāpat kā citur, ir liels bezdarbs. Kurzemnieki pārdošanai audzē kartupeļus. Purvos aug vēl viens iztikas avots – ciedrs, mūžzaļš, lapeglei līdzīgs skuju koks. Tas lielu ražu dod ik pēc četriem gadiem. Dienā no purva varēts iznest maisus ar ciedru riekstiem trīs tūkstošu rubļu vērtībā (apmēram 50 latu).
Ciemā darbs ir skolā, veikalā, klubā, ambulancē, arī vienam pasta darbiniekam. Kopā aptuveni 11 cilvēkiem. Pieci vīri un jauna sieviete ik pēc mēneša lido ar helikopteru strādāt naftas atradnēs Tomskas apgabalā. Darba ritms ir smags – mēnesis bez brīvdienām, ar garām darba stundām. Tāpēc nākamās četras nedēļas tiek pavadītas mājās. Mans kaimiņš Andrejs Altinkovičs ziemeļos strādā sesto gadu. Tātad viņš mājās nav bijis trīs gadus. Svetlanai, Olgai, Tamārai, Ludmilai un citām saimniecēm vīru prombūtnē jātiek galā ar bērniem, saimniecību. Ziemeļos strādājošo ģimenes ir materiāli nodrošinātas.
