Neesmu vēsturnieks. Man ir 67 gadi, un Latvijas vēstures mācīšanās iespēja skolā bija liegta. Esmu daudz pieredzējis, dzirdējis un lasījis.
Neesmu vēsturnieks. Man ir 67 gadi, un Latvijas vēstures mācīšanās iespēja skolā bija liegta. Esmu daudz pieredzējis, dzirdējis un lasījis. Esmu izsekojis latviešu karavīra likteņgaitām gadsimta garumā. Uzskatu, ka 16. marts ir latviešu leģiona dibināšanas diena. To var saukt arī par leģiona divu divīziju Otrā pasaules karā kopīgi veiktās nozīmīgākās militārās operācijas vienā frontes iecirknī piemiņas dienu.
Latviešu karavīrs parādās Pirmā pasaules kara notikumos. Tā ir cariskās Krievijas armija, kurā veidojas arī latviešu virsnieki, – cīņās Krievijas armijas sastāvā pret ķeizarisko Vāciju. Kad fronte pārvietojas uz Latvijas zemi, veidojas nacionālie latviešu pulki ar leģendārajām Tīreļpurva Ziemassvētku kaujām, Nāves salu, Mazo Juglu.
Pēc cariskās Krievijas sabrukuma daļa latviešu strēlnieku nonāk Krievijā, kļūstot par pilsoņkara dalībniekiem. Vieni aizstāv un karo boļševiku varas pusē, otri vecā režīma jeb tā saukto balto pusē. Lielajā politiskajā spēlē ierauts, latvietis karo pret latvieti.
Neatkarīgās Latvijas armija veidojās brīvības cīņās, savu zemi atbrīvojot gan no vāciem, gan krieviem, piepalīdzot igauņiem, poļiem un sabiedrotajiem angļiem ar kara floti.
Neatkarības gados auga un pieņēmās spēkā arī Latvijas armija – ar augstu morāli, disciplīnu, tēvzemes mīlestību. 1939. gadā sākas Otrais pasaules karš, bet 1940. gadā piedzīvojam padomju Krievijas iebrukumu Latvijā. Pajūk valdība, izklīst politiķi, armija paliek viena – bez neviena šāviena. Ar to pēc patikas izrēķinās okupācijas vara. Daļa Latvijas armijas pēc rūpīgas sijāšanas pāriet sarkanās armijas sastāvā – tā saucamais 24. teritoriālais korpuss.
Kara darbības rezultātā 1941. gada jūlijā Latvija nonāk vācu varā. Sarkanarmijai atkāpjoties, latviešu karavīri nokļūst Krievijā, kur veidojas Latviešu gvardes divīzija, iekļaujot tajā no Latvijas evakuētos iedzīvotājus, kā arī tos, kuri Baigajā gadā bija aktīvi kalpojuši komunistu okupācijas varai. Vācu iekarotajā un no komunistiskās Krievijas okupantu terora atbrīvotajā Latvijā veidojās latviešu karavīru brīvprātīgās vienības. Lai atriebtu bojā gājušos tuviniekus vai uz Sibīriju aizvestos, latvieši devās uz fronti kā vāciešu sabiedrotie. Bet situācijai Austrumu frontē pasliktinoties, vācu okupācijas vara sāka latviešu vīru un zēnu mobilizāciju. Tapa latviešu leģions 15. un 19. divīzijas sastāvā. Leģionāri nezināja, kas būs un kas notiks ar Latviju, ja Vācija karu uzvarēs, bet viņi zināja, kas notiks ar viņiem un Latviju, ja šo karu zaudēs.
Uzvelkot vāciešu formas tērpu, latvju puišiem nebija ne jausmas, ko nozīmē burti SS. Viņi zināja, ko nozīmē vairodziņš Latvijas karoga krāsās, uzšūts uz kreisās piedurknes ar uzrakstu – Latvija.
Karš turpinājās, uzvaras mijās ar zaudējumiem, bija uzbrukumi un atkāpšanās, varonība un vilšanās. Vācietis karoja pret krievu, bet latvietis ne tikai pret krievu vai vācieti, bet arī pret savas tautas brāli latvieti. Te, lūk, ir tā traģēdija.
Karš beidzās 1945. gada maijā. Uzvarētāji jeb atbrīvotāji, savu misiju veikuši, dzimtenē vis neatgriezās un ieguva vēl šodien tik nesmuki skanošo okupantu statusu. Kā zināms, uzvarētājus netiesā, bet ar pretinieku izrīkojas pēc sirds patikas. Brīvprātīgos leģionārus notiesāja uz 25 gadiem, bet virsniekus – daļu nošāva, daļu notiesāja. Mobilizētie leģionāri izgāja filtrācijas nometnes Krievijas plašumos. Kas nenomira, atgriezās un dzīvoja pēc principa: klusāk par zemi un zemāk par zāli. Daži vēlāk kopā ar ģimenēm krita par upuriem 1949. gada 25. marta deportācijās. Turpretī karā uzvarējušie, sarkanās armijas rindās cīnījušies latviešu karavīri dzīvoja salīdzinoši normāli: baudīja dažas privilēģijas, ieņēma redzamu vietu sabiedrībā, varēja virzīties pa karjeras kāpnēm dažādās varas struktūrās.
Otrā pasaules kara rezultātā tūkstošiem latviešu izklīda pa visu pasauli. Un viņiem atkal nācās karot svešā uniformā vienas vai otras valsts politisko interešu labā: Korejā, Vjetnamā, Angolā, Afganistānā. Arī internacionālajā Ārzemnieku leģionā karoja latvieši kā algotņi.
Secinājums ir bēdīgs: latvietis nav karojis savas valsts aizstāvībā, zem savas valsts karoga, kaut gan morāli tam bija gatavs. Bet arī karojot svešās armijās, latvietis ir izcēlies ar augstām kaujas spējām un izcilu varonību – pie Volhovas, Mores kaujās un beidzot Kurzemē. Tas, ka bija jācīnās savā zemē, vairoja spēku, kas robežojās ar izmisumu. Kurzeme izturēja līdz kara beigām. Tas deva iespēju dažiem simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju izceļot uz Rietumiem un paglābties no komunistiskā režīma terora.
Kāds no ASV ģenerālštāba redzamākajiem virsniekiem augstu ir novērtējis leģiona kaujas spējas un simboliski noliecis galvu latviešu karavīru varonības priekšā. Kaut arī leģions karoja nepareizajā pusē, kā mēdz tagad teikt. Puse bija nepareiza, bet izvēle, pret ko cīnīties, bija ļoti pareiza. Un latviešu tauta var lepoties ar saviem karavīriem, jo viņi nomazgāja to negodu, ko pieļāva politiķi, bez jebkādas pretestības ļaujot sagraut savu valsti 1940. gada jūnijā.
J. ZEMTAUTIS Svitenē
