Šodien, 16. martā, mūsu valstī atzīmē Leģiona piemiņas dienu.
Šodien, 16. martā, mūsu valstī atzīmē Leģiona piemiņas dienu. Pirmās leģiona vienības tika izveidotas pirms 55 gadiem. Latviešu leģionāri ir mūsu tautas daļa, un viņu liktenis nevienam nav un nevar būt vienaldzīgs. Vai kāds piemin arī Volhovas purvājus un tur palikušos?
16. martā Latvija atzīmē Leģiona piemiņas dienu. Pirmās Latviešu leģiona vienības tika izveidotas pirms 55 gadiem – 1943. gada pavasarī. Bet 1944. gada 16. – 19. martā vienīgo reizi Otrā pasaules kara laikā Veļikajas upes pozīcijās 15. un 19. latviešu divīzija cīnījās kopā. Tāpēc Cedelghemas gūstekņu nometnē Beļģijā dibinātā «Daugavas vanagu» organizācija 16. martu izvēlējās par Leģiona piemiņas dienu. Leģionāri ir mūsu tautas daļa, un viņu liktenis mums nav un nevar būt vienaldzīgs, jo vairāk tāpēc, ka, izveidojot Latviešu leģionu, nacisti pārkāpa Hāgas konvenciju, kas aizliedz mobilizēt okupēto valstu iedzīvotājus.
Kas miņā?… Purvs, bezgalīgs purvs… Ir tikai debesis un purvs! Visapkārt grīšļa un citu mežonīgu zāļu džungļu dūkstis, neizbrienamas, rūsainas rāvas, bezdibenīgi akači un kropli kociņi. Iespaids tāds, ka Dievs tais pasaules radīšanas dienās šo zemes stūri bijis piemirsis.
Marsam, kara dievam, turpretim šķitis, ka tā ir visai noderīga vieta viņa trakulīgajām dzīrēm. Laikam jau tāpēc Otrais pasaules karš še sastūma karojošo valstu armiju divīzijas ar to ģenerāļiem. Un Marss lustīgs klausījās, kā vācu «stukasi» un krievu «katjušas» nospēlē drausmīgo iznīcības deju, īstu danci «macabre», kas nepieradušam sadzen šermuļus kaulos.
Līdz zobiem bruņotas, divas sīkstas karapuses, iedzītas purvājā (dažos sektoros 200, pat 150 metru atstatu), saspringti vēro viena otru. Katra puse savu drošību cenšas nostiprināt ar mīnu laukiem un bunkuriem, apvīt ar dzeloņdrātīm. Naktīs vīri modri tup sardzes torņos vai slēpņos, izlūku grupas taustās starp mīnu laukiem, palaikam uzzibsnī signālraķetes te vienā, te otrā pusē, te ierejas ložberi… Pēkšņi iekaucas mīnmetēju granātas. Un tad sāk dunēt artilērija, gaudot un sēkt viss purva sektors. Iet atkal elle vaļā. Tas viss gāžas kā uz vienām, tā otrām pozīcijām. Vienā pusē uzbrukumā ar šaujamo dzina poļitruks, bet vācietis tikpat nešpetni sev pa priekšu virzīja mūs, volhoviešus. Fricis nemitinājās pirmajās pozīcijās kopā ar letiņiem, bet – kur sausāks, aizmugurē, kur mazāk skar šāviņi.
Pēc ugunskaujas vīri atkal līdz riebumam apnicīgi lāpa saārdītās tranšejas. Ja lietus sāk līt, tad labi, tad nekož odi un dunduri. Ja līst otro, trešo dienu, tad labi vairs nav. Tad uzmanīgi jāstaigā pa metru augstajām takām, jo citur neizbrist. Tad jāpumpē ūdens no bunkuriem. Tad ložberi jānovieto uz maskētām sastatnēm. Ja līst nedēļu, tad jādodas uz bāzi, lai iegūtu munīciju, pārtiku un saņemtu pastu. Svelmainajās saules dienās jānomokās ar odu mākoņiem. Tad (ak, nedod, Dievs!) uzvēdī salkani šķebīga līķu smaka, sākas neremdināmas slāpes. Dedzina un slāpst. Viens otrs neiztur un ar kasku pieklūp pie šāviņu izrautas bedres turpat purvā, lai pasmeltos veldzi, pastumjot nost asinis un taukus. Dažs, odu sadzelts, purva bumbubedrē pat iemetas peldus.
Starajas Rusas purvos iedzītajiem latviešu sarkangvardiem droši vien bija tādas pašas slāpes un izmisums, ilgas pēc dzimtajām vietām. Kāda joda pēc vēl tā abpusējā asinspirts pie Džūkstes – divu lielvaru dzīti, latvietis pret latvieti, brālis pret brāli, dēls pret tēvu! Drausma ir bijusi mūsu mazās tautas likteņgaita, dažādu ideoloģiju un varu šķelta, iznīcībā dzīta. Mūsu pastāvēšana – Latvijas un tās bērnu labad – ir nevis kādu svešu spēku izraisītā ienaidā, bet vienotībā!
Kad pasaule sēru zvanus zvana par šī drausmā kara upuriem, vai kāds piemin arī Volhovas purvājus un tur palikušos, līdz tēva mājām pie Dzintarjūras neatnākušos?
Latvijā piecu gadu laikā (1940. – 1945.) nomainījās trīs okupācijas režīmi.
Otrajā pasaules karā frontes abās pusēs krituši vairāk nekā 100000 latviešu karavīru.
265000 latviešu devušies trimdā uz Rietumiem.
Vairāk nekā 100000 Latvijas iedzīvotāju gājuši bojā gan Padomju Savienības, gan Vācijas okupācijas terora rezultātā.
Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur okupācijas rezultātā ir nomainījušies 50 procentu iedzīvotāju.
