Izdzirdot vārdu «Brazīlija», lielākajai daļai interesentu šī zeme asociējas ar Amazones džungļiem, ar futbolu – brazīliešu mūžīgo prieku un sāpi –, ar reibinošiem sambas karnevāliem vai visu izpriecu sortimentu leģendārajā Kopakabanas pludmalē.
Izdzirdot vārdu «Brazīlija», lielākajai daļai interesentu šī zeme asociējas ar Amazones džungļiem, ar futbolu – brazīliešu mūžīgo prieku un sāpi –, ar reibinošiem sambas karnevāliem vai visu izpriecu sortimentu leģendārajā Kopakabanas pludmalē.
Viens no Brazīlijas latviešu draugu fonda (BLDF) otrās ekspedīcijas mērķiem bija tikšanās ar latviešiem Rincon del Tigre (Tīģeru kaktā) Bolīvijā. Pēc nostāstiem iztēlē bija uzburts eksotisks ajoriešu cilts indiāņu ciems un latviešu baptistu misija tajā. Taču ceļš līdz turienei bija ne mazāk eksotisks.
Pantanāli
Uz Bolīviju devāmies caur vienu no lielākajām Brazīlijas pavalstīm – Matugrosu du Sula. Brazīlija ir Latīņamerikas lielākā valsts, tā aizņem gandrīz pusi no Dienvidamerikas kontinenta. Pateicoties gidiem Vitoldo Osim un Ērikam Albrehtam, šai pavalstij veltījām vairāk nekā tikai jūsmīgus skatus caur autobusa logu.
110000 kvadrātkilometru gar Paragvajas upes augšteci aizņem pantanāli – dabas apgabali, kuri lietus periodā pārplūst, bet sausajā sezonā veido purvus. Fazendām (saimniecībām) tur doti skanīgi nosaukumi. Vienu no tām, «San Francisko», izvēlējāmies apskatīt. Tā atrodas 36 kilometrus no pavalsts galvaspilsētas Mirandas, kur tūrisma birojā nopirkām ceļazīmes nepilnai dienai.
Pantanāli laikam ir viena no retajām vietām, kur var sastapt īstu kovboju. Viņu ikdiena nebūt nav tik vienkārša un skaista, kā redzama cigarešu reklāmās. Brazīlijas televīzijā vērojām, kā kovboji glābj slīkstošus lopiņus. Izrādās, ganāmpulkā bija ielavījies jaguārs, un vienīgais glābiņš no viņa plosīšanās bija ūdenī. Ar laso daudzus izdevās izglābt no noslīkšanas.
Fazenda «San Francisko»
Lielā karstuma dēļ atteicāmies no makšķerēšanas (termometra stabiņš bija apstājies pie +43°C). Ņemot vērā stingros noteikumus, šī nodarbe varēja mums prieku nesagādāt. Lieli plakāti ceļu malās, kā arī sīki paskaidrojumi bukletos nepārprotami norāda, ka zivis tur var makšķerēt tikai pēc noteiktiem standartiem. Ja tās mazākas par minētajiem centimetriem, tās jālaiž atpakaļ paaugties. Sodi par makšķerēšanas noteikumu pārkāpumiem ir bargi.
Fazendā «San Francisko» mīt 350 sugu putni. Kā atklātnē paveras skats ar stārķiem, vanagiem, strausiem, briežiem, milzīgu saritinājušos čūsku tieši ceļa vidū, mānīgi laiskiem aligatoriem ūdenī… Bet ir vēl viens iemesls, lai apmeklētu tieši šo fazendu. Šajos džungļos latvietis Aleksandrs Ziemelis medīja «tīģerus» (jaguārus). Viņš bija vienīgais mednieks pasaulē, kas šos skaistuļus medīja ar šķēpiem. Vienā no telpām iekārtots stends, kurā interesanti materiāli vēsta par šo bezbailīgo, Rīgā dzimušo mednieku.
Bolīvijas debesīs lidmašīnu vada mūsu tautietis
213 kilometru no fazendas «San Francisko» atrodas Korumba, pilsēta pie pašas Brazīlijas robežas. Un tad jau iebraucām Bolīvijā. Uz robežas neviens mūsu autobusu neapturēja, lai pavaicātu, kurp dodamies. Vēl dīvaināka sajūta pārņēma, kad lidlaukā ieraudzījām tikai vienu mazu lidmašīnu. Pretī nākošais gaišmatainais vīrietis mūs uzrunāja skaidrā latviešu valodā. Vēlāk uzzinājām, ka latviešu misionāres Rutes Jansones dēls Zāmuels, kurš dzimis Tīģeru kaktā, pārvalda arī spāņu, portugāļu, angļu un ajoriešu valodu, bet indiāņu un bolīviešu bērniem skolā māca matemātiku, fiziku un ķīmiju. Misijas apziņu viņš mantojis no vecākiem.
Drauga dāvāto lidmašīnu Zāmuels vada gan Bolīvijas debesīs, gan dodas pēc precēm uz Korumbu. Arī skolas dokumenti attiecīgajām izglītības iestādēm mācību gada beigās tiek nogādāti tieši tā.
Lidojums līdz indiāņu ciematam ilgst tikai pusstundu. Lidmašīna piezemējas uz parasta lauka, kur, paņēmis to tauvā, Zāmuels pats, piepalīdzot dažiem ziņķārīgiem indiāņu bērniem, kā rotaļādamies to ievelk milzīgā šķūnī.
Pirmdzimtos vairs nenogalina
Mazie ajorieši zina, ka ciemiņi šeit parasti ierodas ar lieliem karameļu krājumiem. Vārdu «karamele» iemācījies gan knauķis, kurš vēl lāgā nerunā, gan arī viņu saldumu kārās vecmāmiņas.
Indiāņu nami ir vienkārši, ar palmu lapu jumtu. Logu un durvju nav. Savu kārtību šajos namos misionāriem tā arī neizdevās ieviest, taču viņi indiāņiem iemācīja nēsāt apģērbu (bija arī ilga pretošanās). Misionāri izskauda vairākas mežonīgas tradīcijas. Piemēram, ajorieši savu pirmdzimto vienmēr nogalināja.
BLDF ekspedīcijas dalībnieku uzdotais jautājums sasaucās ar viņu pašu problēmu – vai ir nepieciešams tik ļoti iejaukties ajoriešu džungļu klejotāju dzīvē? Tīģeru kaktā misionāri indiāņus sauc par mežoņiem. Un tas ir tikai tāpēc, ka indiāņi nevēlas, lai viņus uzrunātu citādāk.
Dzīve rit nesteidzīgi
Apbrīnas vērts ir latviešu misionāru darbs šajā Tīģeru kakta ciematā. Rute Jansone misijai kalpojusi 46 gadus. Misionāri ciematā izveidojuši civilizētai dzīvei nepieciešamo. Tur ir savas dzirnavas. Dīzeļdegvielas ģenerators elektrību pieslēdz plkst. 6 vakarā un precīzi pēc 2,5 stundām to izslēdz. Vēstules un prese misionāriem pienāk Korumbā, un to vienmēr atved Zāmuels. Ciematā ārpasaules ziņas misionāri visātrāk uzzina no radio.
Džungļu vidū, 15 kilometru no ciematiņa, viņiem ir savs romantisks nostūris – siltie minerālavoti. Ekspedīcijas dalībniekus tur aizveda Panfila, Zāmuela dzīvesbiedre. Ūdens avotos dzidrs, silts, un peldēties ir īsta bauda. Noskaņu pastiprina noslēpumainie palmu biezokņi apkārt, apgāzies mēness debesīs un kolibri lidināšanās tieši virs galvas.
Dzīve Tīģeru kaktā rit nesteidzīgi un diezgan vienmuļi. Ciemiņi no Latvijas ir ļoti rets notikums, bet viesu grāmatā pārējo ierakstu ģeogrāfija plaša. Šķiršanās ir skumja, un visu lidojuma laiku prātā ir tikai viens jautājums – kur šie cilvēki rod spēku, lai visu dzīvi veltītu misijai?
