Jānis Pelcers ir pensionārs ar politiski represētas personas statusu, viens no vairs nedaudzajiem pirmskara Latvijas virsniekiem.
Jānis Pelcers ir pensionārs ar politiski represētas personas statusu, viens no vairs nedaudzajiem pirmskara Latvijas virsniekiem. Dzimis 1913. gadā Cēsu apriņķa Katrīnas (tagad Ērgļu) pagastā. Bijis vidējais bērns starp divām māsām rentnieka, graudnieka ģimenē. Beidzis Jumurdas pamatskolu un Ērgļu draudzes skolu, Rīgas pilsētas komercskolu un Latvijas karaskolu, iegūstot leitnanta dienesta pakāpi. 1943. gadā Jānis Pelcers iesaukts vācu armijā un iekļauts policijas bataljonā. Astoņus gadus (no desmit piespriestajiem) viņš «dienējis» Gulagā Sverdlovskas apgabalā koku gāšanas, izvešanas un pludināšanas darbos.
uu Pēc neatkarīgās Latvijas sākumgadu iespējām spriežot, jūs esat ieguvis labu izglītību.
– Visu mūžu, kopš sevi atceros, esmu bijis patstāvīgs, pats par sevi atbildīgs. Es negribēju samierināties ar graudnieka bērnu likteni. Vecākā māsa jau strādāja par kalponi, kad devos uz Rīgu. Mani pamudināja divi brāļi, kuri dzīvoja kaimiņos un jau mācījās galvaspilsētā. «Galvu nelauzi, brauc, darbs būs,» viņi drošināja. Iestājos komercskolas vakara maiņā, dienā strādāju. Bija jāmācās pieci gadi un šajā laikā apguvu skārdnieka darbus «klempneru» darbnīcā, strādāju par podnieka mācekli. Nācās iepazīties ar darbu konditorejā maiznīcā, biju «uzdienējis» par konditora palīgu.
uu Tas gan neliecina par noslieci uz kara lietām.
– Pēc komercskolas beigšanas 1934. gadā sapratu, ka studēšanai naudu nopelnīt nevarēšu, bet armijā tik un tā būs jāiet. Pieteicos brīvprātīgi. Dienēju Bolderājā sapieru pulkā, beidzu virsnieka vietnieka kursus. Tajos uzņēma labākos. Nākamais pakāpiens bija karaskola. Sagatavojos iestājai, noliku eksāmenus un pēc diviem gadiem (1939. gada septembrī) ar leitnanta dienesta pakāpi atgriezos sapieru pulkā. Tolaik augstākajā karaskolā drīkstēja stāties tikai pēc trim gadiem.
uu Bet pēc trim gadiem…
– Nepagāja ne gads, kad Latvijā ienāca sarkanie. Mūs pārskaitīja 24. latviešu korpusā sarkanajā armijā. Leitnanta pakāpe palika, tikai uzlika krievu pagones. Mūs izsvaidīja pa dažādām vietām. Es nokļuvu Siguldā. Sākās karš, un mūs jau gatavojās sūtīt uz Krieviju, kad iznāca pavēle (tagad zināms – tas bijis viltus rīkojums), ka baltieši var izstāties no sarkanās armijas. Arī es paliku Latvijā. Pagāja viena nakts, kad jau vācieši klāt. Un man pirmais karš bija beidzies.
uu Tomēr notikumu secībā karš turpinājās.
– Jā. Bet fronte bija tālu. Gribēju gan iet kauties, taču sieva nelaida. Pienāca arī mana kārta. Mani iesauca 1943. gadā. Ieskaitīja policijas bataljonā. Uzdevums bija sargāt komunikācijas, dzelzceļu, tiltus no partizāniem.
1944. gada jūnijā sākās atkāpšanās. Nonācām Latvijā, Zvejniekciemā. Krievs jau bumboja Zasulauku. Naktī no 12. uz 13. oktobri bija pavēle atiet. Soļojām uz Liepājas pusi. Bijām izvēles priekšā: pakļauties un doties uz Vāciju vai dezertēt. Es, mans palīgs un vēl divi no mūsu rotas nolēmām: Vācijā mums nekas nav meklējams. Ja sarkanie jāsit, sitīsim tepat. Visi četri no vācu armijas dezertējām. Sākās grūtākais laiks manā mūžā. No oktobra līdz februārim (ieskaitot) slēpāmies mežā aukstumā un bailēs. Kurzemes loks bija tik blīvs, ka pat slepenajam bunkuram vietu nevarēja atrast. 1945. gada 9. martā mūs apcietināja. Man kā «bandas» vadonim vācu žandarmērija piesprieda nāves sodu. Žēl, ka nenotvērām divas nedēļas agrāk, mēs būtu tevi uz vietas nošāvuši, žēlojās žandarmi. Nu jāgaidot spriedums no Berlīnes. Divus mēnešus gaidīju šo spriedumu cietumā Liepājā. Drūmākie bija rīti, jo uz nošaušanu veda ausmā. Nāves stundu gaidīja arī vācu virsnieki, kuri bija atteikušies karot.
uu Esat palicis dzīvs. Kas jūs izglāba?
– Kapitulācija. 8. maija rītā mums paziņoja, ka varam iet, kur vien gribam. Nu arī otrais karš man bija beidzies. Kādu laiku braucu jūrā ar ceturtdaļslodzi, jo savas spailes man nebija. Rudenim tuvojoties, sameklēju darbu Serumstacijā pie zirgiem. Tās dibinātājs un vadītājs bija akadēmiķis Augusts Kirhenšteins. Tā bija tīra latviešu iestāde, arī pats Kirhenšteins bija latvisks. Viņam izstāstīju, kas esmu. Augusta otrajā pusē no Rīgas atbrauca viens no lielākiem dakteriem un pateica, ka čekai par mani jau viss zināms. Kā iepriekš bija norunāts, iesniedzu atlūgumu ar atpakaļejošu datumu, lai citiem nebūtu nepatikšanu, un no darba aizgāju.
uu Nāves soda vietā pienāca tiesas diena?
– Nu, protams. Sākumā piesprieda 15 gadu katorgas. Laikam viņus «iedvesmoja» manis sacītais galavārdā: tik un tā jūs te nepaliksit! Uzrakstīju apelāciju un sodu samazināja – 10 gadu.
Mājās no lēģera atlaida pēc astoņiem gadiem ar nosacījumu, ka piecus gadus nedrīkstu dzīvot lielās pilsētās. Turpmākā dzīve un darbs saistīts ar Cēsīm un Bausku. Sadzīves pakalpojumu kombinātā Bauskā esmu nostrādājis gandrīz 20 gadu.
uu Ar čekistiem vēl tikāties?
– Kad iznācu no Liepājas cietuma, kādam čekistam teicu, ka viņu varai nepiekrītu. Viņš: ja gribi būt brīvs, nāc man līdzi, cīnīsimies, ķersim mežabrāļus. Tādi klaji un nepārprotami bija piedāvājumi kļūt par nodevēju.
Kad pēc atbrīvošanas no lēģera man iedeva pasi, atzinos priekā: nu gan man pēc ilgiem gadiem ir savs kārtīgs dokuments. Čekists mani atvēsināja: nē, jums ir vissliktākā pase, kāda vien var būt, jo katrs mūsu darbinieks, to atvēris, uzreiz redzēs, kas tas par dokumentu. Viņš arī brīdināja mani nekur vairs nejaukties. Es viņam esmu paklausījis.
uu Pēc Atmodas laika jau neatkarīgajā Latvijā dibinājās apvienības, partijas. Vai tās jūs nesaistīja?
– Kad biju veselāks, gāju uz sapulcēm, klausījos, bet tas arī viss. Karaskolā mūs mācīja, ka nevienā partijā nav jāstājas: mums ir viena partija, un tā ir Latvija.
uu Ko domājat par bijušo čekistu tiesāšanu?
– Viņi visi tagad ir manos gados. Toreiz bija lieli priekšnieki un rīkojās. Ja jau līdz šim laikam nodzīvojuši, tad ko nu vairs…
uu 30. oktobrī notiks latviešu leģionāru pārapbedīšanas ceremonija Lestenē. Valsts prezidente sacīja, ka viņa tajā nepiedalīsies.
– Prezidentei tur arī nevajadzētu būt. Viņai jāstāv ārpus partijām un strāvojumiem. Man gan tur jābūt, un es tur būšu. Karaskolā Latvijas valsts mani ir divus gadus skolojusi un man tā jāaizstāv. Vismaz ar klātbūtni, jo citam vairs spēka nav.
Jānis Pelcers dzīvo Bauskā. Daudzi viņu labāk pazīst ar Roberta vārdu. To viņam iedevusi vecmāmiņa. Krievu laikos otrais vārds no dokumentiem pazudis, bet tas viņam tomēr visur nācis līdzi. Nelaimīte nepaiet garām arī tagad. Vēl sūrstējis sieviņas Jutas zaudējums, kad pēc smaga kritiena Jānis Pelcers pārdzīvojis operāciju. Par viņu rūpējoties dēls Vilnis, vedekliņa Ērika, sirdi priecējot mazbērni Rita un Lauris.
