«Rakstu šo vēstuli tāpēc, ka 15. janvārī apritēja 60 gadu kopš Plūdoņa aiziešanas uz Saulaino Tāli,» tā vēsta mūsu novadnieks, literāts REINIS ĀDMĪDIŅŠ sūtījumā redakcijas «Literārajai lappusei».
«Rakstu šo vēstuli tāpēc, ka 15. janvārī apritēja 60 gadu kopš Plūdoņa aiziešanas uz Saulaino Tāli,» tā vēsta mūsu novadnieks, literāts REINIS ĀDMĪDIŅŠ sūtījumā redakcijas «Literārajai lappusei». Viņš piedāvā divas esejas, kas uzrakstītas pēc romāna «Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs» (1994) iznākšanas un kas iekļautas nākamajā grāmatā par Plūdoni, kas vēl gaida izdevēju. Publicējam vienu no tām (nedaudz saīsināti).
Latvijas vēsture pierāda,
ka iebrucēji un paverdzinātāji vispirms centās nospiest uz ceļiem latviešu zemnieku:
– krustneši padzina zemgaļus no tēvu tēvu iekoptiem tīrumiem, dedzināja labības druvas, izpostīja sētas;
– baroni uzlika smagas klaušas un lika maksāt lielas nodevas;
– partorgi pēckara gados ar varu iedzina zemniekus kolhozos.
Modelis viens un tas pats: vispirms salauzt zemnieka pretestību, pēc tam viņu padarīt par čaklu vergu.
Svešzemnieki nevarēja un nevar izprast latviešu zemnieka būtību. Acīm redzamas ir viņa ārējās pazīmes: strādīgs, mazrunīgs, kaparbrūnu seju, pelēkos svārkos, gaitā smagnējs. Kā laukakmens. Vienīgais sapnis par «savu kaktiņu, savu stūrīti zemes».
Bet ir arī svarīgākas, dziļi dvēselē ieslēptas īpašības: estētiska attieksme pret dabu un darbu, ko viņš dara. Zeme ir ne tikai barotāja, bet arī daiļuma avots. Par to liecina mūsu tautasdziesmas. Darbs ir veikumiņš ne tāpēc, ka būtu niecīgs, bet tāpēc, ka ar mīlestību veikts.
Latviešu zemnieka latvisko mentalitāti, ko nespēja uzminēt svešzemnieki, ir parādījuši latviešu rakstnieki: Apsīšu Jēkabs, Augusts Saulietis, brāļi Kaudzītes, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza…
Šai plejādei pieder arī Plūdons.
Pilsētā pa ziemu dzīvodams un skolotāja darbus strādādams, viņš nekad nepārstāja būt īsts zemnieks, lai arī lauku darbus maz strādājis. Pat savos pēdējos Ziemassvētkos, slimības gultā Rīgā gulēdams, Plūdons ilgojās atgriezties Lejeniekos. Zemnieciski ir Plūdoņa labākie daiļdarbi: lauku jauneklis ir viņa «atraitnes dēls», lauku ideālu pārpilns ir viņa jauneklis «Fantāzijā par puķēm». Zemgales lauku elpa ir viņa dzejoļos par pavasari, vasaru, rudeni un ziemu.
«Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas» rāda lauku bērnu, kas iejūtas darba lielajā, mūžīgajā ritmā un lauku cilvēku sirdsskaidrībā. Šo darbu Plūdons uzraksta jaunībā un uzreiz nostājas blakus mūsu bērnu literatūras klasiķiem, kuri arī attēloja lauku bērnus visskaistākajā mūža posmā – bērnībā. Pieminēsim Valdi un viņa «Staburaga bērnus», Doku Ati – «Manas dzīves rīts»; vēlākos gados tapa Jaunsudrabiņa «Baltā grāmata», Ernesta Birznieka-Upīša «Pastariņa dienasgrāmata», Annas Brigaderes triloģija «Dievs. Daba. Darbs».
Kļūdaini domājam, ka šie izcilie daiļdarbi rakstīti tikai bērniem; nē – tie jālasa vispirms pieaugušajiem, jo tajos ir dzīva latviešu valoda un tiek gaiši parādīts, KĀ jāaudzina latviešu tautas jaunā paaudze. Lūk, kāpēc ir svarīgi, lai mūsu bērniem būtu Lejenieki un būtu sava «Zaķīšu pirtiņa», kurā dvēselītes sasildīt.
Pēckara gadu literatūrā latviešu zemnieku rādīja greizā spogulī, jo latvisks nebija nedz Brīviņu saimnieks Jorģis Vanags, nedz pagasta partorgs Jānis Ozols.
Zemnieka likteni literatūrā sāka attēlot dzejnieki, kas pazīstami kļuva 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Ojārs Vācietis «Tās dienas acīm» skata lauku jauniešus krasu lūzumu brīdī, rāda traģiku, ko radīja izsūtīšana. Tad seko Imanta Ziedoņa «Kurzemīte», «Poēma par pienu» un citi daiļdarbi.
Ar dēla pateicību vecākajai paaudzei, kas izturējusi divus pasaules karus, brūnā un sarkanā mēra genocīdu, – ar dēla pateicību Imants Auziņš raksta par šo paaudzi, kas arī kolhozu gados prata saglabāt latviešu zemnieka būtību: daiļuma izjūtu attieksmē pret dabu un savu darbu. Tāpēc mums vēl ir skaisti arti tīrumi un sakoptas sētas, – maz gan, bet vēl ir.
Vitauta Ļūdēna dzejā ir rāmums, sirdsskaidrība, kas raksturīga Straumēnu mājām un visai Zemgalei. Dzejnieks rakstījis par pagātni, kad senie zemgaļi uzsāka cīņu pret pārspēku par zemkopja ideāliem, kas izsakāmi vienkāršiem vārdiem: zeme, darbs, mīlestība.
Latviešu zemniekam ir sens un drošs brālis un sabiedrotais – latviešu dzejnieks. Tik abi kopā ir pilnība. Un labi, ka to prot Plūdoņa novadnieki. Pašreiz ir arī tādas partijas un ir arī tādi spēki, kas grib atraut dzejnieku no zemnieka, kas grib saraut saites, kuras vieno tautsaimniecību un kultūru. Tai atkal grib ierādīt sērdienītes pieticīgo kaktu (kā tas bija sociālisma «uzplaukumā»), un dzīves viducī iznāk pašapmierināts jaunbagāt- nieks.
Lejeniekos ar dzejniekiem bieži tiekas jaunie zemgalieši – un ne tikai topošie arāji un sējēji, bet arī nākamie dzejnieki.
Lai viņu nākotnē nekad nebūtu pretrunu starp dzejnieku un zemnieku, jo viņi ir vienas mātes – Latvijas – divi vismīļākie bērni!
