Dzejnieks Vilis Plūdons savu «Via Dolorosa» uzrakstīja, lai izteiktu, aprakstītu tās kara šausmas un cilvēku zaudējumus bēgļu ceļos, ko Latvijai nesa Pirmais pasaules karš. V. Plūdons nomira 1940. gada ziemā. Kāds gan būtu bijis viņa liktenis laikmetu griežos?
Padomju gados tika noklusēta viņa patriotiskā dzeja, kas ar jaunu sparu mūs iedvesmoja pēc neatkarības atjaunošanas. Šķiet, grūti būtu atrast vēl kādu latviešu literatūrā viņam līdzīgu, kas ar tādu degsmi, jā, arī patosu apdziedājis zemgaliešu vēsturi, latviešu zemnieka godu, dabas mīlestību un zemes kopēja dvēseli.
Varbūt tieši mūsu Latvijas lauku dvēseli aizveda 1949. gadā. Izvešanas akcija taču turpinājās vairākas dienas – no 25. līdz 29. martam. Vai miglainais Māras dienas rīts tika izvēlēts nejauši?… Atkušņa pieraudātie, dubļainie ceļi daudziem bija pēdējās atmiņas par saviem laukiem, kas modās pavasarim un sāka gaidīt sējējus. Kūtīs palika bļaujam pierietējušas govis un pagalmos pēc saimniekiem skumstoši suņi, bet aizbraucēju krūtīs sirdi dauzīja viens jautājums – kāpēc?
Arī mūsdienās netrūkst jautājumu, uz kuriem nav rodamas vieglas atbildes.
Deportācijas, meliorācija, kolhozu centru un ciematu veidošana ar saukli «dzīvosim laukos kā pilsētā…», lielsaimniecību platais solis, kaut bez ļauna nolūka, arī savu darījis, un cilvēku skaits sarūk, pamestās viensētas sabrūk… Kas ir sliktāk – kad aizved vai paši aizbrauc?
Kad pavasara rītos vai novakaros dzirdu dzērvju kliedzienus, vienmēr gribas pieklust. Varbūt tās mājup nes tālajā pavasarī svešumā aizvesto dvēseles?
