ANJA GREISELIS Bauskas 1. vidusskolā vācu valodu mācīja vienu mēnesi. Šonedēļ viņa jau ir atgriezusies dzimtenē – Vācijā.
ANJA GREISELIS Bauskas 1. vidusskolā vācu valodu mācīja vienu mēnesi. Šonedēļ viņa jau ir atgriezusies dzimtenē – Vācijā. Anja ir Karlsrūes Pedagoģiskās augstskolas 2. semestra studente. Pēc studiju beigšanas viņa būs pamatskolas, kā arī vispārējās pakāpes vidusskolas skolotāja. Augstskolā Anja apgūst vācu valodas skolotājas amatu, kā arī sporta, rokdarbu un reliģijas pamatus. Viņas tēvs ir Valdis Greiselis, baušķeniekiem pazīstamā bijušā rajona Padomes priekšsēdētāja un arī Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja Alfrēda Greiseļa brālēns. Pirmo reizi Anja Latvijā bija kopā ar vecākiem pirms septiņiem gadiem. Anjai ir divdesmit gadu, viņa prot vācu, angļu, franču, holandiešu valodu. Jauniete tagad arī pāris simt vārdu var pateikt latviski.
Pirmajā nedēļā skolā tevi sastapu nogurušu. Vai prakses sākums bija grūts?
– Sākumā nebija viegli, radās daži sīki pārpratumiņi, grūti bija pierast pie skolēnu uzmanības. Dažus pārsteidza mans izskats: auskari, piespraudes. Man pat jautāja, kāpēc es sevi labprātīgi padarot neglītu. Vācijā daudzie auskariņi ķermenī ir modes lieta. Pēc kādas nedēļas ievēroju, ka Elīna no 6. klases arī sev vienu spīdumiņu pie vaiga pielikusi.
Nevēlos, lai skolēni mani cienītu tikai tāpēc, ka var mani atdarināt. Gribu, lai viņi saprastu, apjaustu katras personas brīvību uzskatos, apģērbā. Centos pavadīt laiku kopā ar skolēniem, biju Latvijas Nacionālajā operā, piedalījos vecāku sapulcē.
Kā tu raksturotu Bauskas 1. vidusskolas skolēnus?
– Man viņi šķiet disciplinētāki nekā bērni Vācijā, varbūt arī ar lielāku atbildības izjūtu. Kaut gan jaunieši visur ir vienādi. Arī problēmas, kas viņus nomāc, ir līdzīgas. Tās ir attiecības starp zēniem un meitenēm. Ir svarīgi, lai pusaudzim būtu draugs vai draudzene, kuram uzticēties. Lai skolēni apjaustu, ka arī viņi ir piederīgi kādai sociālai grupai. Lai viņi justos kādam vajadzīgi. Bērnu un vecāku, skolēnu un skolotāju problēmas ir līdzīgas Vācijā un Latvijā.
Ko tu ļoti vēlētos iemācīt jauniešiem gan šeit Latvijā, gan arī jau kā pilntiesīga skolotāja Vācijā?
– Protams, gribu iemācīt viņus labāk runāt vāciski. «Pieveru acis» par kļūdām gramatikā, galvenais – lai skolēni nekautrējas runāt, uzdot jautājumus. To cenšos iemācīt, izmantojot spēles elementus.
Es gribētu mainīt skolotāja tēla stereotipu. Lai skolēni nekautrējas viņu uzrunāt uz ielas, lai nebaidās, ka tūlīt prasīs parādīt mājas darbu. Lai skolēni apjaustu, ka mājas darbu pildīšana nav sods, bet nepieciešamība, lai izglītotos. Zināšanu sniegšana nav galvenais – jāiemāca audzēkņiem dzīves gudrības. Es gribētu skolēnus uztvert, iepazīt katru kā personību, nevis kā 30 cilvēku kopu klasē.
Vācijā esmu iecerējusi strādāt vispārējā skolā. Tur mācās bērni no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Tikai daži no viņiem varēs studēt, vairākums dzīvē nekad netiks uz augšu. Viņi būs potenciāli bezdarbnieki. Es vēlētos iemācīt sadzīvot ar skarbo realitāti, lai viņi nebaidītos no nākotnes. Gribētu celt viņu pašapziņu, mudināt tomēr izrauties no sava zemā sociālā stāvokļa.
Kas ir tavā interešu lokā Vācijā? Kā tu tur atpūties, izklaidējies?
– Vācijā ir dārgas teātra biļetes, nopietnās mūzikas koncertus arī nevaru atļauties apmeklēt tik, cik gribētu. Man patīk mūzika – pankroks –, pēdējā laikā saista arī radiomūzika. Aprunājos ar skolēniem Latvijā, un atklājām, ka ir kāda man tīkama grupa, ko viņi arī te pazīst – «Bloodhound Gang». Brīvajā laikā vingroju, esmu saņēmusi atļauju, ka drīkstu vadīt vingrošanas nodarbības citiem. Lai nopelnītu, esmu strādājusi restorānā par oficianti. Veicu arī sociālo darbu, īpašā aprūpes centrā strādāju ar «ielas» bērniem.
Ko tu zināji par Latviju, kā gatavojies šim braucienam?
– Tēvs teica, ka te būšot ļoti auksti. Diemžēl lielāko daļu ziemas apģērbu neuzvilku. Vēl man stāstīja, ka te jaunieši, skolēni ģērbjoties ļoti eleganti. Es arī speciāli nopirku kleitu, glītas kurpes. Tiešām, daudzas meitenes uz skolu nāk pārāk grezni tērpušās. Viņu apģērbs nav praktisks, tajā nevar justies ērti, visu laiku jādomā, kā izskatīsies.
Bet ļoti daudz kas Latvijā patīkami pārsteidza. Man ir divi vecāki brālēni, es ļoti vēlētos, lai viņi atbrauc un kādu mēnesi te padzīvo. Lai iemācās, kā meitenēm roku padot, paturēt mēteli, atvērt durvis. Latvijas zēni to prot lieliski.
Vai sevī izjūti latvietību?
– Jo ilgāk šeit dzīvoju, jo man labāk te patīk. Atklāju, ka manī ir iezīmes, kas piemīt tikai latviešiem. Piemēram, man nekad Vācijā nepatika ēst no lieliem šķīvjiem, mamma par to uz mani bija pat dusmīga. Atklājas, ka latvieši ikdienā pārsvarā lieto mazus šķīvjus. Tagad ir skaidrs, no kurienes manī tāda iezīme. Latviešu valodā ir grūta gramatika, bet runāt latviski ir pat ļoti viegli. Man patīk, ka latviešu valodā izrunā tik daudz vārdu atbilst rakstībai.
Ja pāris gadu būtu jāpaliek dzīvot Latvijā, vai tu būtu ar mieru?
– Latvijā ir ļoti daudz ko redzēt. Te ir skaista daba, pilsētās nav tādas saspiestības. Toties te nav, ko darīt vakaros. Rīgā ir daudz iespēju izklaidēties, bet Bauskā nav, kur palikt. Kaut gan, ja cilvēks vēlas, viņš vienmēr var atrast kādu nodarbi. Pāris gadu Latvijā es varētu interesanti padzīvot.
EINĀRS par Anju:
– Viņa ir ļoti mierīgs cilvēks, bet ar citādākiem ieradumiem. Viņai ir daudz auskaru, tetovējumu, kas mums, latviešiem, šķiet neierasti. Ar viņu var brīvi runāt par visdažādākajām tēmām (personiskajām attiecībām, seksu utt.). Bet skolotāja viņa ir stingra. Būtu ar mieru, ja viņa mūs mācītu visus trīs gadus.
ANDA par Anju:
– Iespaids par viņu ir mainīgs. Daždien šķiet, viņa ir pārāk brīva uzskatos un rīcībā. Citreiz priecājos, ka viņa ir tik radoša un interesanta. Viņas mācību uzdevumi ir kā spēle, kas skolēniem labāk paliek atmiņā. Vēl, manuprāt, viņa ir ļoti kosmopolitisks cilvēks.
P. S. * Prombraucot Anja atstāja vēlējumu: «Es atgriezīšos!».
