Rakstnieks ALBERTS BELS viesojās Bauskas 1. vidusskolā un sarunā ar rajona latviešu valodas skolotājiem un vidusskolēniem dalījās iespaidos, atbildēja uz jautājumiem, sprieda par dzīvi un mūsu laiku.
Rakstnieks ALBERTS BELS viesojās Bauskas 1. vidusskolā un sarunā ar rajona latviešu valodas skolotājiem un vidusskolēniem dalījās iespaidos, atbildēja uz jautājumiem, sprieda par dzīvi un mūsu laiku.
A. Bels pēdējos trijos gados strādājis ļoti ražīgi, ik gadu tapis pa romānam: 1995. gadā «Saulē mērktie», 1996. gadā «Melnā zīme», šī gada sākumā lasītājiem piedāvāts jaunākais, jau piecpadsmitais romāns «Latviešu labirints».
«Latviešu labirints» – romāns par mūsdienām, ar krietni ironisku šī brīža politiskās un ekonomiskās situācijas ieskicējumu. Tas ir arī izjukušas ģimenes romāns, kur galvenais varonis Aleksis Mūrlauks meklē vainīgos personiskās dzīves likstās. Vai tie būtu sievasmātes, sievas, meitu raksturi, viņu pasaules uztvere, vai paša godīgā attieksme pret darba pienākumiem, nespēja pārmaiņu laikā izsisties dzīves viļņa virspusē. Daudz neskaidru domu un jautājumu virmo Alekša prātā, viņam ir laiks to visu pārspriest, jo pēc šķiršanās sieva kopējo dzīvokli izmainījusi, un nu viņam ir maza istabiņa pilsētas nomalē. Aleksis ir pārliecināts – seksuālajā dzīvē viņi bijuši saderīgi. Autors atzina, ka grāmatā ietvertā pasaka par cukurzirnīti ir latviešu literatūrā visveiksmīgākais erotiskās tuvības mirkļa tēlojums.
Atbildot uz jautājumu, kādi motīvi vadījuši autoru rakstīt šo romānu, A. Bels skaidro, ka lielu pārdomu gūzmu viņā izraisījušas ievērojamu fiziķu lekcijas Rīgā. Tajās viņi ar ļoti pamatotu loģisku un matemātisku aprēķinu palīdzību pierādījuši, ka Dievs patiesi eksistē kā materiāla būtne. Šis fiziķu atzinums, par kuru viņi reāli arī pretendē uz Nobela prēmiju, varētu radikāli mainīt sabiedrības priekšstatus par visu materiālo pasauli. Arī rakstnieku tas rosinājis uz dzīvi un pasauli paskatīties citādāk.
Romāna galvenais varonis pēc trīsdesmit kopdzīves gadiem pēkšņi paliek viens. Sešdesmit gadu vecajā vīrietī tas raisa daudz skumju un pesimistisku pārdomu. Sarunā ar lasītājiem autors izteica arī dažas interesantas atziņas par vientulību. Kur ir tā robeža, kad vienam būt kļūst nepanesami mokoši? Romāna beigās Aleksis Mūrlauks rod laiku pārdomām un atzīst: «Es esmu dzīvs. Es esmu vesels. Man ir pietiekami daudz prāta, lai to saprastu.»
