Lai cik labi būtu ciemos, mājās vienmēr labāk. Dažkārt gan no tām gribas aizbēgt tālu un neatskatoties.
Lai cik labi būtu ciemos, mājās vienmēr labāk. Dažkārt gan no tām gribas aizbēgt tālu un neatskatoties. Taču šoreiz ne par to. Savu “Miltiņu”, tā sauc manas dzimtās mājas Dāviņu pagasta Lambārtē, mūsu rajona un zemes vērtību visvairāk sapratu, esot svešumā. Uz zemeslodes ir daudz drošu, skaistu valstu ar labvēlīgu klimatu un draudzīgiem cilvēkiem. Taču katrai pasaules daļai piemīt unikalitāte, kādu nekur citur vairs neatrast. Gaiss, ūdens, vējš un zeme katrā pusē ir sava, neatkārtojama. Pat krāsojot matus, Rīgā iegūsit citu toni nekā, piemēram, Taras frizētavā Omskas apgabalā Krievijā.
Dažādās valstīs, pat katrā novadā cilvēki sevi uztver un cits pret citu izturas atšķirīgi. Īpašo noskaņu nevar radīt vai kopēt.
Tālu prom no Latvijas biju gandrīz trīs gadus. Aptuveni četru tūkstošu kilometru attālumā Sibīrijas latviešu ciemos – Augšbebros un Kurzemes Ozolciemā – no 2002. līdz 2005. gadam, var teikt, uzturēju latviešu garu. Ar katru ziemu ilgas pēc mājām pieauga ātrāk. Pirmajā mācību gadā tās parādījās tikai prombraukšanas laikā, otrajā jau ap februāri, bet trešajā – Latvijas Republikas gadadienā. Lai cik labvēlīgi vietējie izturētos, vislabāk izrunāties var tikai ar cilvēku no Latvijas. Mūs visus kopā, neatkarīgi no tautības, saista īpašā mūsu zemes aura.
Toreiz, 2004. gada 18. novembra pasākumā, lasīju savu audzēkņu sacerējumus “Latvija”. Pirmo gribēju nolasīt, manuprāt, emocionālāko. jau pēc pirmajiem teikumiem pamanīju, ka latviski saprotošo acīs riešas asaras, pašai balss aizžņaudzās. Šāda ir manas vienaudzes toreiz 33 gadus vecās Kurzemes Ozolciema iedzīvotājas Taņas Jasko Latvijas izjūta: “Es ļoti bieži domāju par Latviju un redzu to savos sapņos. Domāju, ka tas notiek tāpēc, ka bērnībā vecmāmiņa bieži stāstīja mums par Latviju. Viņa atstāstīja dzirdēto no savas mammas, kuru uz Sibīriju atveda, kad viņai bija 18 gadu. Vecvecmamma bija runājusi par cilvēku ilgām pēc savas dzimtenes.
Mēs sēdējām tumšā ista bā pie krāsns, un šķita, bijām gatavi stundām klausīties vecmammas stāstus. Pēc tiem dziedājām latviešu bērnu dziesmas par pelīti, āzīti un ieviņu. Bija vēl viena dziesma, kuru toreiz mēs nevarējām saprast, bet vecmāmiņa dziedāja un raudāja. Tā bija par to, ka kareivis dienējis armijā pulka gadu un atnācis mājā, bet viņu nepazina ne draugs, ne mīļā. Beidzas dziesma ar vārdiem: “Lai draugs, lai mīļā nepazina, bet pazin” veca māmuliņa.” Tās visas ir bērnības atmiņas, bet līdz šim no tām ap dvēseli ir silti.
Taču Latviju es zinu ne tikai no stāstiem. Es pati biju tur divas reizes. Biju Rīgā, Jelgavā, Lielvārdē, Saulkrastos, Salaspilī un Ventspilī. Tas bija jau sen. Toreiz Latviju ieraudzīju dikti siltu, skaistu un puķainu, kā arī tīru. Kad mēs ar mammu bijām Lielvārdē uz ģimeņu dziesmu festivālu, es sajūsminājos par to, ka latvieši sargā savas nacionālās tradīcijas un māca tās saviem bērniem.
Es gribu domāt par Latviju labu un atcerēties tikai labo, ko dzirdēju no savas vecmāmiņas un redzēju pati. Latviešu valodu mācos tāpēc, ka man šķiet, tad es nepazaudēšu saikni ar to, ko vairāk nekad neatgūt, – bērnību un labo cilvēku, kas no manis jau aizgājis aizsaulē.”
Lai mums visiem silti Latvijas jubilejā!
