Gribi vai negribi, taču fakts jāatzīst – Latvijā eksistē divu kopienu sabiedrība.
Gribi vai negribi, taču fakts jāatzīst – Latvijā eksistē divu kopienu sabiedrība. Tās raksturīga pazīme – divas atšķirīgas (nodalītas) valodu vides, divas atšķirīgas kultūras orientācijas, divas informācijas (un motivācijas) sistēmas. Pavisam vienkāršs piemērs – informācijas avotu izvēle sabiedrības divās grupās. Cittautieši pārsvarā lasa laikrakstu «SM Segodņa», «Čas» un līdzīgi orientētus izdevumus. Krievu valodā iznākošo avīzi «Diena» pasūta ārkārtīgi minimāls skaits cittautiešu. Gluži tas pats notiek televīzijas un radio programmu izvēlē. Neviļus rodas jautājums – no kurienes cittautieši tādā gadījumā var gūt objektīvu informāciju par norisēm valstī, ja viņu orientācija tradicionāli iekļaujas nodalītas kopienas ietvaros?
Pētījumu un rīcības programma sabiedrības integrācijai (apvienošanai) paredz pasākumu visaptverošu kompleksu. Par vienu no svarīgākajiem darbības virzieniem pamatoti tiek uzskatīta valsts iedzīvotāju informēšana par ekonomiskajām, politiskajām, sabiedriskajām un citām norisēm. Viss ir pareizi, tomēr nevienam nav skaidrs, kādā veidā šī informēšana notiks? Vai Latvijas televīzijas 1. programmā, varbūt valsts radio 1. programmā, dienas laikrakstos? Var iznākt kā populārajā parunā: «Paši pūta, paši dega», jo zināms taču, ka nevienu cittautieti ar varu nevar piespiest skatīties viņa videi nepiederīgas televīzijas programmas vai lasīt laikrakstus. Acīmredzot būtu nepieciešams izstrādāt un apstiprināt valsts subsidētu cittautiešu integrācijas programmu, kurā galvenā loma būtu piešķirta informēšanai un izglītošanai.
Šad tad rodas iespaids, ka integrācijas jēdziens tiek pārprasts un pielīdzināts asimilācijai, kas ir saplūšana, atšķirību zaudēšana. Cittautiešu sabiedrības daļa par to jūtami noraizējusies. «Ja no viena skursteņa izplūst balti dūmi, bet no otra – melni, tad kādi tie kļūs, sajaucoties kopā?» vaicā Jelgavas lietuviešu biedrības priekšsēdētājs Aļģimants Burba. Atbilde nav tālu jāmeklē – ne poļi, ne krievi, ne ebreji vai lietuvieši nevēlas, lai Latvija kļūtu etniski viendabīga. Var pietiekami droši apgalvot, ka cittautieši neiebilst pret integrāciju, taču viņus mulsina, ka šis process nemitīgi atduras pret visdažādākajiem šķēršļiem. Latvijā nav skaidri valsts īstenotās nacionālās politikas mērķi un uzdevumi. Atšķirībā no Igaunijas, Latvijā nav izveidota arī valsts institūcija, kas nodarbotos ar nacionālo jautājumu.
Vēl ir kāda sarežģīta lieta. Daļa cittautiešu, kuri, Latvijai atgūstot neatkarību, izrādīja lojalitāti (uzticību varai) pret valsti, tagad jūtas pazemoti. Valstsvīru tuvredzība, pieņemot svarīgus lēmumus, radījusi problēmas Latvijā dzīvojošajiem lietuviešiem. Tas īpaši sāpīgi skāris cilvēkus, kuri vecāki par 60 gadiem. Mūsu rajonā dzīvojošo lietuviešu lielākās daļas ierašanās iemesli Latvijā – apmešanās pēc izsūtījuma. Kā zināms, ar Lietuvas valdības 1957. gada dekrētu izsūtītajiem tika aizliegts atgriezties dzimtenē. Šie cilvēki un viņu pēcteči Latvijā nodibinājuši ģimenes, uzcēluši mājas, taču viņi nevar saņemt īpašumā mantoto zemi Lietuvā, jo nav šīs valsts pilsoņi. Atsakoties no Latvijas pilsonības, viņi tāpat kļūs zaudētāji. Uz jautājumu: «Ko darīt?» neviens nevar atbildēt.
