Valdība 2. jūnijā akceptēja koncepciju par Latvijas institūta izveidi. Tas nodarbosies ar Latvijas tēla veidošanu pasaulē.
Valdība 2. jūnijā akceptēja koncepciju par Latvijas institūta izveidi. Tas nodarbosies ar Latvijas tēla veidošanu pasaulē. Ārlietu ministrijai uzdots iesniegt valdībā 1998. gada budžeta grozījumu projektu, kas paredzētu naudu programmas «Latvijas tēla veidošana» uzsākšanai.
Beidzot esam attapušies, ka valsts tēla veidošana nav vis kaprīze, bet nepieciešamība. Vienīgi nevar saprast, kādēļ par Latvijas institūta izveidošanu neviens nedomāja pirms astoņiem gadiem – uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Jaunā iniciatīva nākusi krietni vien par vēlu, jo tālās un nezināmās valstiņas – Latvijas – tēls šur tur pasaulē jau tiek parodēts. Vainīgi esam mēs paši. Trūkst nopietnas, visaptverošas informācijas par latviešiem kā nāciju ar eiropeisku domāšanas veidu un veselīgu pašapziņu, tāpēc nav jābrīnās, ka daudzi ārzemnieki vēl līdz šim Latviju uzskata par Āzijas nostūri.
Diemžēl piemēri nav tālu jāmeklē. Žurnāla «Rīgas Laiks» 1998. gada maija numurā publicētajā intervijā divi norvēģu puiši apgalvo: «Latvija, tas izklausās daļēji pēc kaut kādas fantāzijas zemes, kas ir tikpat tālu kā Kazahstāna.. tas ir tik jokaini, ka tā Latvija ir tik tuvu.» Taču visskumjākais šajā situācijā ir fakts, ka abi jaunie cilvēki strādā Norvēģijas televīzijā, veidojot satīras raidījumu «Atklātā aile». Viena no pārraides skeču pastāvīgajām tēmām ir Latvija. Autori paši priecājas par asprātīgo ideju, lai gan Latvijā nekad nav bijuši un visu informāciju gūst no dažādiem masu medijiem. Kāda ir šī informācija? Viens no raidījuma veidotājiem atzīstas: «Baltijas valstīm te ir tāds imidžs, ka tās jau ir puskapitālistiskas, ka tās ļoti grib būt rietumnieciskas, bet, kad redzu tās bildes, kur sievietēm lakati ap galvu, tas man nekādi neatgādina Rietumus. Nu, vārdu sakot, Baltijas imidžs ir tāds, ka tās valstis ļoti lepnas ar savu neatkarību, ka tās atdarina rietumniekus, nepārdomājot, kāpēc, – un tas izskatās kaut kā pusvulgāri.» Norvēģijas televīzijas darbinieks skaidro, ka daudziem viņa tautiešiem no laikrakstos izlasītā radies priekšstats – jaunās valstiņas viņpus Baltijas jūras atradušas kādu minoritāti, ko «apcelt». Viņš pieļauj, ka patiesībā varētu būt citādāk, taču avīžu radītās klišejas labi noderot satīras raidījumiem.
Ikviens, kuram vēl saglabājusies kaut niecīga nacionālā pašlepnuma daļiņa, lasot šos «joku stāstus», jūtas aizskarts un sāpināts. Pārņem arī bezcerīguma sajūta, jo, ko tas līdz, ka atsevišķi cilvēki un sabiedrības grupas Latvijas tēlu cenšas spodrināt un nest pasaulē neizkropļotu, ja valdība šai problēmai nav uzskatījusi par vajadzīgu veltīt visnopietnāko uzmanību?
Padomāsim, kādi simboli un tēli mums pašiem saistās ar Latviju, ko nevar interpretēt, kariķēt, galu galā – zaimot. Diezin vai tas būs tautastērpā ieģērbtas smaidošās daiļavas attēls, melnā Rīgas balzama vai «Aldara» «Zelta alus» pudele. Patiešām, izskatītos «kaut kā pusvulgāri». Nelīdzēs arī Dainu Tēva pieminēšana. Pasaule mūs pieņems un novērtēs tikai tad, ja pratīsim pierādīt tautas pašapziņu, lepnumu par savu valsti un ieinteresētību tās attīstībā. Ne katrs atsevišķi, bet visi kopā.
