Skaistkalnes vidusskolā nu jau devīto mēnesi kopā ar pašmāju bērniem izglītojas jaunieši no ārvalstīm.
Skaistkalnes vidusskolā nu jau devīto mēnesi kopā ar pašmāju bērniem izglītojas jaunieši no ārvalstīm. Stefānija Millere ir no Vācijas pilsētas Dortmundes, Ēriks Džonsons atbraucis no Rietumvirdžīnijas štata ASV, bet Salīnas Subsinsermas dzimtene ir Taizeme.
Pagājušajā nedēļā sarunā par Latviju, izglītošanos, politiku piedalījās Stefānija un Ēriks. Pirmās frāzes ar ārzemju jauniešiem pārmiju nedaudz satraucies – vai varēsim runāties trijatā, vai tomēr talkā vajadzēs aicināt svešvalodas pasniedzēju? Taču tūlīt apjau tu – varam brīvi runāt latviski. Stefānijas latviešu valodas prasme ir ļoti laba, Ērikam dažos teikumos kāds vārds pazuda, taču viņam uzreiz izlīdzēja Stefānija.
Kas noteica jūsu izvēli izglītoties apmaiņas programmā tieši Latvijā? Ko jūs šeit gribat iemācīties?
Stefānija: – Man bija virkne nosacījumu: lai nebūtu jāceļo ar lidmašīnu, jo nepanesu ilgus pārlidojumus, nepatīk karstie Eiropas dienvidi. Esmu bijusi Zviedrijā, Latvija ir netālu, tāpēc arī izraudzījos šo zemi. Vēlējos apgūt jaunu svešvalodu, kas varbūt vēlāk noderētu manā nākotnes profesijā. Bet galvenais – gribēju pārbaudīt, vai spēšu ilgu laiku izdzīvot viena svešā zemē.
Ēriks: – Gribu studēt diplomātiju, esmu pirmo reizi izceļojis ārpus ASV. Ļoti vēlējos mācīties Krievijā, bet pret to kategoriski iebilda mani vecāki. Taču pret Baltijas valstīm viņiem pretenziju nebija. Latvijas izvēle bija pilnīgi nejauša.
Kādi bija pirmie iespaidi par mūsu zemi un valodu?
Stefānija: – Sākumā biju šokā, jo dzīves līmenis te ir visai zems. Es domāju, ka nespēšu izturēt gadu. Nebiju iedomājusies, ka mājā nav siltā ūdens, bet no rīta kādam ir agrāk jāpieceļas un jāiekur krāsniņa. Pārsteigums bija, ka kartupeļus rok ar lāpstu, nevis novāc ar traktoru. Dažbrīd šķita – esmu kā šovā “Bagātnieces laukos”, taču ātri pieradu. Uzskatu, ka tā ir mana lielākā dzīves skola – iemācīties dzīvot, kad nav pilna ledusskapja ar produktiem, bet apkārt ir izpalīdzīgi cilvēki.
Ēriks: – Esmu no laukiem, tāpēc lauku dzīve man nav sveša. Kaut gan arī man pārsteigumu netrūka. Piemēram, ka govi slauc ar rokām. Man patīk gatavot ēst, taču Amerikā es nebiju gatavojis uz plīts. Izrādās – uz īstas uguns gatavots ēdiens garšo lieliski. Ziemassvētkos pats izcepu ķirbju pīrāgu ar riekstiem. Man to vecmāmiņa bija iemācījusi. Esmu ievērojis, ka latviešiem ļoti patīk puķes, te ir skaists dzintars un garšīga šokolāde. Vēl man ļoti garšo maizes zupa ar putukrējumu.
Stefānija: – Maizes zupa! Tā ir šausmīga. Un vēl te saldajos ir ļoti daudz dzērveņu un ēdienreizēs pārāk daudz kartupeļu.
Ēriks: – Runājot par latviešu valodu – grūta, īpaši garumzīmes, tad vēl deklinācijas un konjugācijas, bet to visu var iemācīties. Par dzejoli, ko norunāju žetonu vakarā, klases biedri teica, ka visu varējuši saprast. Krievu valoda, ko arī te nedaudz apgūstu, man šķiet vēl grūtāka.
Kādas kvalitātes Latvijā sev esat atklājuši?
Stefānija: – Patīk, ka jūsu zeme ir tik maza. Nokļūt pie draugiem, kuri apmaiņas programmā mācās dažādās Latvijas malās, varu pāris stundu laikā. Vācijā man būtu jābrauc vai pusi dienas. Skaistkalnē varu izbaudīt to, ko noteikti nespētu savā Dortmundē, – mieru, klusumu, dabu, upi, zivis. Sākumā bija traki grūti bez kino, bet tad es iesaistījos tautas dejās, sāku mācīties spēlēt ģitāru, kokli, flautu. Šovasar arī man būs iespēja piedalīties jūsu Dziesmu svētkos. Tam jābūt kaut kam skaistam. Jūsu skolēniem vispār ir ļoti plašas iespējas darīt dažādus ārpusskolas darbus. Tas ir labi.
Ēriks: – Latvijā visforšākais ir kefīrs. Neko tādu Amerikā nebiju baudījis. Te dzīve ir mierīga, bet arī nedaudz garlaicīga. Kad man piedāvāja mācīties tautas dziesmas un dejas, atteicos, jo domāju, ka tas ir kaut kas līdzīgs kantri Amerikā. Man tas ļoti nepatīk. Taču, kad iepazinu, man iepatikās jūsu dejas un dziesmas. Rietumvirdžīnijā tautas kultūra nav tik bagāta.
Ko no mūsu tikumiem, paražām negribētu pārņemt sev?
Ēriks: – Es sapratu, ka alkoholisms ir nopietna Latvijas problēma. Vēl esmu pamanījis, ka pilsētās daudzi cilvēki ir nelaipni. Laukos, Skaistkalnē, gan tā nav. Šķiet, Amerikā studenti vairāk lieto alkoholu, bet skolēni gan ne. Jaunieši Amerikā arī nepīpē tik daudz.
Stefānija: – Piekrītu Ērikam par alkoholismu. Vācijā alu drīkst tirgot jauniešiem no 16 gadu vecuma. Taču man šķiet – mēs Vācijā esam iemācījušies dzert kulturāli. Latvijā jaunieši tā mēdz piedzerties, ka kļūst traki.
Kā jūs salīdzinātu sevi un jauniešus Latvijā?
Stefānija: – Stundās vācu jaunieši ir aktīvāki, impulsīvāki. Taču jūsu skolēni gandrīz visi iesaistās dažādās aktivitātēs – dzied, dejo. Taču viens man nepatīk – te daži jaunieši bieži ko apsola, bet neizpilda. Grūti uz tādiem cilvēkiem paļauties.
Ēriks: – Es Amerikā biju kluss, kautrīgs, ļoti patika lasīt grāmatas. Taču te man gribas runāt. Tikai ne vienmēr izdodas atrast sarunu partnerus. Tāpēc laikam būšu kļuvis slinks, jo pēc stundām nereti nav, ko darīt.
Maija sākums šogad Latvijā ir tāds politiski piesātināts laiks. Varbūt nedaudz parunāsim par politiku. Bušs viesojas Latvijā, mūsu prezidente brauc uz Maskavu. Savukārt Krievija mums pārmet nacionālas problēmas. Ko par to domājat?
Ēriks: – Jums ir fantastiska prezidente. Es atbalstu ASV prezidenta institūtu, taču ne šo prezidentu. Bušs nav izglītots, man nepatīk viņa izraisītais karš Irākā. Problēmas ir arī Amerikā – “baltie” un “melnie”. Jums ir problēmas ar krieviem. Es tikai nesaprotu, kāpēc viņi nemācās latviešu valodu. To taču var izdarīt.
Stefānija: – Piekrītu Ērikam, jo es arī domāju, ja krievi iemācītos latviešu valodu, tad viņiem un jūsu valstij problēmu uzreiz būtu mazāk. Rīgā, piemēram, esmu piedzīvojusi, ka mani uzrunā krieviski, es pasaku vienīgo zināmo frāzi “ja ņegovorju po ruski”, un ar mani vairs nerunā. Cilvēki, kuri dzird, ka es runāju latviski, uzreiz domā, ka man jāmāk arī krievu valoda. Uzskatu, ka latvieši nediskriminē krievus, bet viņiem ir jāmācās runāt latviski. Vācijā jaunieši tik daudz par politiku neinteresējas kā Latvijā.
Mums saistošs šķiet arī sports. Pašlaik visi Latvijā runā par hokeju. Ko tev, Ērik, klases biedri teica pēc Latvijas un ASV spēles?
Ēriks: – Godīgi – līdz tai spēlei es pat īsti nezināju, ka Amerikā ir sava hokeja izlase, kas piedalās pasaules čempionātā. Nezināju arī, ka pie jums hokejs ir tik populārs. Mani sporta veidi ir amerikāņu futbols un beisbols. Es vēlos te saviem klases biedriem iemācīt beisbolu. Runājot par hokeju – esmu patriots un priecājos par uzvaru. Jūs spēlējāt labāk, bet mēs uzvarējām. Taču tagad es gribu sev Latvijas hokeja kreklu un karodziņu.
Stefānija: – Vācijā populārāks ir futbols. Es pati esmu spēlējusi meiteņu futbolu. Man arī to labāk patīk skatīties.
Ar kādām domām pēc pusotra mēneša dosities prom no Latvijas?
Stefānija: – Saku paldies skolotājiem, draugiem. Mans vēlējums būtu – lai Latvijā nav tik aukstas ziemas! Otru tādu es vairs neizturētu.
Ēriks: – Es ļoti ceru, ka šī nebūs pēdējā reize, kad esmu Latvijā. Ar vecākiem esam tikpat kā vienojušies, ka gribētu nākamgad kādu skolēnu no Skaistkalnes uzaicināt dzīvot un mācīties Amerikā. Tad jau mana draudzība ar šo zemi turpināsies. Pievienojos Stefānijai un saku paldies visiem, kas mani šeit uzņēma.
