Latvijas Okupācijas muzejs šovasar atskatīsies uz pirmajiem pieciem darbības gadiem.
Latvijas Okupācijas muzejs šovasar atskatīsies uz pirmajiem pieciem darbības gadiem. Saeima vēl neuzdrošinājās pat pieminēt faktu, ka gandrīz pusgadsimtu ilgais padomju režīms bija vistiešākā okupācija, kad jaunais muzejs jau aicināja iepazīties ar 1939. gada notikumu dokumentiem, nacionalitāšu samēru Latvijā un Baigo gadu. Šobrīd muzeja ekspozīcija jau «iekāpusi» trepju telpā un aptver periodu no Molotova-Ribentropa pakta līdz 80. gadu sākumam.
Stāsta muzeja izpilddirektore ANNA ZOLDNERE:
Pēc publikācijām amerikāņu preses izdevumos, kuros latvieši bija parādīti tikai no vienas puses – kā ebreju šāvēji –, Viskonsinas universitātes profesoram Paulim Lazdam 1993. gadā radās doma izveidot Latvijas Okupācijas muzeju. Bija iecere to nosaukt par agonijas muzeju, bet latviski tas labi neskan. Īsā laikā tika izveidota iniciatīvas grupa, kas aizrāvās ar šo ideju. Prieks par to, ka grupas (11 cilvēku) sastāvs ir saglabājies līdz šai dienai.
Pirmos ziedojumus saņēmām no ārzemēm – Kāvužu fonda, Muzikantu ģimenes u. c. Pēc mēneša, 1993. gada jūnijā, jau bija skatāma pirmā ekspozīcija. Ieguvām politiski represēto atzinību, viņi uzticēja savas lietas, režīmu atmaskojošus dokumentus. Kara muzejs uzticēja telpas. Cilvēku pieplūde bija liela, un muzeja ideju izteica trīs vārdi: piemiņai, patiesībai, apskaidrībai.
Esam sapratuši, ka šis ir Latvijas tautas kopības projekts. Ar darbu, neatlaidīgu darbu tajā piedalās politiski represētie, latvieši no ASV, Austrālijas, Kanādas. Nav tādas valsts, kuras pavalstnieki, latvieši, nebūtu ziedojuši muzejam. Esam Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) budžeta iestāde. Balstāmies uz trim vaļiem: latviešu tautas uzticēšanās, ārzemju latviešu materiālais atbalsts, muzeja darbinieku godprātīgs ikdienas darbs. Ja kaut viena būtu pietrūcis, nebūtu tas, kas ir šobrīd.
Trijos gados bijām apliecinājuši sevi, un tikai 1996. gadā mūs ievēroja arī Latvijas valdība, un no budžeta piešķīra naudu ēkas uzturēšanai un tehnisko darbinieku algām. Valsts naudu nejaucam ar ziedojumiem. Pievienotās vērtības un citu nodokļu veidā valstij atdodam vairāk, nekā saņemam.
Vitāli atkarīgi esam paši no sava darba. Nevaram neatbildēt uz vēstulēm, nevaram neuzklausīt apmeklētājus. Ziedotājiem svarīgi, kur palikusi nauda, vai mērķziedojumi izlietoti pēc norādījuma. Aiz tā visa – Latvijas valstī vēl neierasts darba ritms un atbildība. Arī darbs brīvdienās.
Skolas par muzeju izrādīja interesi jau no paša sākuma. Bija tā, ka runājām visi, kas vien varēja parunāt. Ekskursijas bija jaukas, bērni zinātkāri, bet skolotāji – garlaikoti. 30 – 40 gadu vecie pedagogi jutās aizskarti. Viņiem bija grūti samierināties ar to, ka paši studējuši un bērniem mācījuši falsificētu vēsturi un svešu ideoloģiju.
1996. gadā veidojām programmu – muzejs skolā, skolas muzejā. To atbalsta PBLA. Projekta vadītāja ir Dagnija Staško. Jebkurš skolotājs var piedalīties šajā projektā paredzētajos sarīkojumos, mācīties, lai paši varētu vadīt savas klases zinību stundas muzejā. Avīzē «Izglītība un Kultūra» publicējam semināru nosaukumus, pieaicinām pazīstamus lektorus un arī nesenās vēstures dzīvos lieciniekus. Turklāt skolotājiem samaksājam ceļa izdevumus.
Muzejs nenodarbojas ar politisko propagandu. Latvijas sabiedrību var mainīt tikai pārliecības, skaidrošanas ceļā – balstoties uz dokumentalitāti un objektivitāti un neprasot naudu no partijām. Mēs nedrīkstam kļūt par snobiem, jo tad būsim pazuduši. Cilvēku tiesāšana pie silti apgaismota galda nav pieļaujama. Muzejā ierodas arī bijušie čekisti. Viņi jūtas gan kā vainīgie, gan kā upuri.
Ārzemniekus mazāk interesē emocijas, viņus piesaista sausi un bezkaislīgi, bet viņiem saprotami dokumenti. Par to liecina arī šāds ieraksts Viesu grāmatā: «Paldies par šoku un zināšanām!».
Mēs augam augumā fondu, apmeklējuma un ziedojumu ziņā. Bet visi temati vēl nav izsmelti. Uzskatām, ka Okupācijas muzeja arhīvs guļ privātajos arhīvos. Steidzamies videofilmās ierakstīt represēto liecības, uzklausot cilvēkus muzejā vai arī apmeklējot viņus mājās. Muzeja ekspozīcijas hronoloģiski vēsturiskais cikls noslēgsies ar periodu – 1982. – 1991. gads.
Vēl arvien Ārlietu ministrija nav iekļāvusi Okupācijas muzeju ārzemju delegāciju protokolā. Vēstniecību prospektos esam ierakstīti valsts piecu interesantāko muzeju skaitā, un ciemiņu netrūkst. Diemžēl pie mums nav bijuši Krievijas vēstnieki Latvijā – ne Raņņiha, ne Udaļcova kungi. Atminēšanās vērts ir tāds fakts: 1995. gadā ievēlētos 6. Saeimas deputātus uzaicinājām uz muzeju, izsūtot simt ielūgumu. Gatavojāmies ar lielu atbildību, gaidījām. Cik atnāca? Neviens…
