Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirms dažām dienām tikās ar jauniešiem. Viņas rosinātās diskusijas temats bija patriotisms.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirms dažām dienām tikās ar jauniešiem. Viņas rosinātās diskusijas temats bija patriotisms.
Formulējot šo jēdzienu, daudzi cilvēki gluži negaidīti kļūst neīsti. Viņi cenšas virknēt patosa pilnus vārdus, aiz kuriem pagrūti atšifrēt jēgu. Var jau būt, ka latvieši uzskata – par «lielām lietām» nedrīkst runāt viegli. Jāizsakās nopietni un smagnēji. Tikpat bieži vērojama arī pretēja attieksme, kad, baidoties kļūt «vecmodīgi», jauni cilvēki, patriotisma jēdzienu uzskata par pilnīgu anahronismu. Vārdu spēlēs viņi cenšas sevi apliecināt par pasaules pilsoņiem, kuriem pilnīgi svešs sentiments un dzimtās vietas apziņa.
Man īsti negribas ticēt ne vieniem, ne otriem. Es pieļauju, ka jēdziens «patriotisms» savā ziņā ir devalvējies, jo padomju laiks tajā bija ieprogrammējis gluži citu – absurdu – saturu. Varbūt šis vārds nav tik «ietilpīgs» vai pietiekami precīzs, lai atspoguļotu katra konkrēta Latvijas iedzīvotāja izjūtas laikā un telpā.
Taču, ja cilvēkiem vaicātu, vai viņi mīl savu valsti, tad saņemtās atbildes būtu tikpat grūti atšifrējamas. Tikai sengrieķu valodā vārdam «mīlestība» ir vairākas, ar konkrētām lietām saistītas nozīmes. Mums šajā vienīgajā vārdiņā jāietilpina viss, labi apzinoties, ka mīlestība pret savu zemi stipri atšķiras no mīlestības pret bērnu. Valsti taču nevar apmīļot un pirms gulētiešanas noskūpstīt…
«Mans domāšanas veids ir latvisks – iederīgs tieši šajā vietā un nekur citur,» saka divdesmitgadīga jauniete. «Es nevēlos piepeši sākt domāt franciski, turciski vai spāniski. Jebkuru citu valsti patiesībā es varu iepazīt ārēji, nesajūtot tās «sirdi». Tas iespējams tikai Latvijā. Man nepatīk, ka pašsaprotamas lietas ietērpj ikdienā neizmantojamos vārdos. Patriotisms pieder pie tiem. Ir bijuši saviļņojoši brīži, kad neticamā spilgtumā esmu izjutusi prieku, ka dzīvoju šajā valstī. Taču nevar prasīt, lai vakaros, taustoties pa tumšajām ielām, jo laternu lampiņas sadauzītas, es domātu par mīlestību pret Latviju.»
Svētku uzdevums ir attālināt ikdienību. Taču ar sarkanu krāsu kalendārā atzīmētais datums negarantē visaptverošu «prieka un patriotisma dienu». Ja vēl nav pienācis īstais brīdis, tad vissvarīgākos vārdus labāk atstāt nepateiktus. Citādi nāksies melot un liekuļot.
