Īslīces pagastā, ceļa Bauska–Ādžūni malā, sestdien, 14. jūnijā, atklāja piemiņas akmeni Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem, represētajiem, pasaules kara ceļos zudušajiem.
Īslīces pagastā, ceļa Bauska–Ādžūni malā, sestdien, 14. jūnijā, atklāja piemiņas akmeni Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem, represētajiem, pasaules kara ceļos zudušajiem.
Piemiņas plāksnē iegravēti Raiņa vārdi: «Tavi bijām, tavi esam,/ Tavi būsim mūžībā…» Atceres vieta veidota un iekārtota ar Īslīces pagasta padomes gādību un finansējumu, palīdzējusi arī SIA «PS Līdums», informēja pašvaldības priekšsēdētāja Vera Purmale. Viņa paturējusi prātā Īslīces pagasta represēto iedzīvotāju pirmajā tikšanās reizē izteikto rosinājumu – domāt par piemiņas zīmi izsūtījumā zudušajiem cilvēkiem, kuru kapa vietas pat nav zināmas. Pagājis tikai gads, un iecere ir īstenota.
Nespēj runāt bez asarām
14. jūnijs, diena, kad 1941. gadā sākās tūkstošiem nelaimīgu Latvijas iedzīvotāju sāpju ceļš, nav iedomājama bez skaudrām atmiņām. Īslīces pagastā pašlaik dzīvo četras personas, kuras pārdzīvojušas tā laika bezgala smagās izsūtījuma dienas un gadus. Laima Čerņagina to laiku nespēj atcerēties bez asarām, un arī klausītājam kaklā riešas kamols.
Grosbergu ģimeni uz Vecumnieku staciju aizveda no Ozolaines. Laimai bija tikai deviņi mēneši, viņas tētis un māmiņa – jauni, spēcīgi. Vecāsmātes Annas Popes vārda izsūtāmo sarakstā nebija, bet viņa, ceļos krizdama, lūdza, lai ļauj ģime- nei braukt līdzi. Laimas tēti aizsūtīja uz Gulagu, kur viņš nomira 1941. gada decembrī. Meita uzskata: «Tētis bija tik stiprs, viņš droši vien mira badā kā daudzi.»
Tēva kapa vieta tā arī nav zināma. Laima vīru Aleksandru sastapa Sibīrijā, arī viņa tēvs Otrajā pasaules karā pazudis bez vēsts. Tagad Čerņaginu ģimene pie laukakmens varēs nolikt ziedus, pieminot savus mīļos…
Brīnums ļāvis izdzīvot
Laima priecājas, ka viņai ir draudzīga un izpalīdzīga ģimene, divi bērni un četri brīnišķīgi mazbērni. Vērojot, kā viņi auguši, L. Čerņagina domājusi, ka 1941. gadā vien brīnums ļāvis izdzīvot pašai, mammai un vecmāmuļai. Arī labie ļaudis, kas tālajā Krasnojarskas apgabalā no sava mazumiņa devuši kaimiņiem kaut vai vienu kartupeli un vienu olu…
Sestdien piemiņas vietas atklāšanas laikā lija lietus, uzspīdēja saule, dunēja pērkons un pūta spēcīgs vējš, it kā atgādinot, cik skarbs bijis Sibīrijas izsūtījuma laiks. Skanēja Īslīces pagasta dziedāšanas biedrības kora izpildītas dziesmas un visu kopīgi dziedātas melodijas. Piemiņas akmeni iesvētīja luterāņu mācītājs Aivars Siliņš, un, šķiet, visos atbalsojās viņa vārdi: «Šis piemineklis veltīts tiem, kas palika uzticīgi cilvēcībai, mīlestībai, tautai un dzimtenei.»
