Jaunās dramaturģes Agneses Rutkēvičas divās no trim sarakstītajām lugām darbība risinās Bauskas apkaimē. Jaunajā Rīgas teātrī iepriekšējā sezonā iestudētajos «Dukšos» galvenais varonis mīt netālu no Bauskas. Viņa mājā, kas atrodas mežā, sadzirdami mūzikas ritmi no Bauskas pilskalna estrādes. Izrādē uz skatuves novietots laikraksts «Bauskas Dzīve», savstarpējos dialogos varoņi piemin Bauskas kantrimūzikas festivālu.
Latvijas Nacionālajā teātrī 11. septembrī režisors Elmārs Seņkovs skatītāju vērtējumam nodos A. Rutkēvičas lugu «Mans nabaga tēvs». Lugas darbība notiek Krievgaļos Bauskas pusē. Šo laiku lauksaimniecības politika mājas saimniekus Bruno un Broņislavu un viņu priekšstrādnieku Jāzepu novedusi līdz pilnīgam trūkumam. Savstarpēju attiecību krāšņums lugā novests līdz traģikomiskam absurdam.
Šie fakti šķita pietiekami, lai uzmeklētu jauno autori un iepazītos ar viņu. Sarunājamies ar Agnesi Latvijas Nacionālā teātra aktieru kafejnīcā. Skaļrunis translē izrādes «Mans nabaga tēvs» mēģinājumu, dramaturģe pievēršas sarunai, taču nav noslēpjams, ka viņa dzird, jūt un iztēlojas uz skatuves notiekošo. Savulaik Agnese atklājusi, ka līdz šim iesaistījusies visos savu lugu iestudēšanas procesos, jo viņa nespējot tā vienkārši atdot lugu citam.
Pirmais jautājums Cēsu pusē dzimušajai, Ķegumā skolā gājušajai autorei nepārprotami ir – kāpēc Bauska?
– Gatavojot izrādi «Mans nabaga tēvs», radošajai brigādei bija iecere doties braucienā uz Bausku, uz Krievgaļiem, kas esot vientuļa, gandrīz pamesta vieta kaut kur Latvijas malā, pie robežas ar Lietuvu. Plāni mainījās, devāmies uz citu pierobežu, uz Subati. Pretēji domātajam tukšumam, pamestībai un postažai, konstatējām, ka tā ir jauka vieta. Pieļauju, ka Krievgaļos, kur līdz šim neesmu bijusi, ir līdzīgi. Taču es negribētu, lai kāds skatītājs, kurš ir no Krievgaļiem, izrādē nomocītos, meklēdams prototipus.
Bauskā esmu bijusi vienu reizi. Kopā ar mammu bijām atbraukušas uz Kantrimūzikas festivālu. Man tiešām nav viena konkrēta skaidrojuma, kādēļ divu lugu darbību esmu iecēlusi Bauskas pusē. Nejaušība, kaut kāds zemapziņas dots signāls, kuru pašlaik nevaru izskaidrot.
Zinu, ka Zemgale savulaik ļoti cietusi no izvešanām, jo te bija un arī ir laba lauksaimniecības zeme, bagāti saimnieki, no kuriem daudzus izsūtīja. Tie ir fakti, kas palīdz veidot izrādes fonu.
Sākot mēģinājumus, Uldis Dumpis, kurš bija paredzēts galvenajā lomā, bet tagad veselības dēļ ir nedaudz pagājis malā, ļaujot pamatsastāvā šo lomu gatavot Ģirtam Jakovļevam, man pienāca klāt un prasīja, kā es zinu, ka viņš esot netālu no Krievgaļiem dzimis. Teicu, ka to pat nenojautu. Arī Lāsma Kugrēna, kas tēlo mājas saimnieka Bruno sievu Broņislavu, ir no Bauskas. Tā ir interesanta sakritība.
Iespējams, šīs nav vienīgās zīmīgās sakritības. Tu varētu vairāk pastāstīt par sevi kā literāti. Zinu, ka raksti arī stāstus, tev iznākusi dzejoļu grāmata. Kas tad tu esi – dzejniece, prozaiķe vai dramaturģe?
– Literatūrā man ir tāda periodiska strādāšana dažādos žanros. Tagad, piemēram, rakstu lugas. Trīs gados uzrakstītas trīs lugas, visas trīs arī iestudētas (luga «Kartupeļēdāji» iestudēta teātrī «Dirty Deal Teatro» – V. A.). Bet sāku es ar dzeju. Pirms iestāšanās Kultūras akadēmijā mācījos Ķegumā, tur man bija brīnišķīga literatūras skolotāja Sandra Bērziņa.
Viņa, starp citu, kādu laiku ir dzīvojusi Bauskā.
– Tiešām, fantastiski! Tas jau par kaut ko liecina – Bauska un es. Bet vispār nav tā, ka es plānoju: tagad rakstīšu lugu par diviem brāļiem vai diviem veciem cilvēkiem. Es sēžu mājās, un tad pēkšņi man galvā rodas stāsti. Vairumā gadījumu tie ir novērojumi, sarunas ar sastaptiem cilvēkiem. No šādiem atsevišķiem tekstiem pēc tam savijas viens darbs.
Piemēram, lugā «Mans nabaga tēvs» Astrīdas Kairišas atveidotās Silvijas prototips ir manas mammas draudzenes mamma. Bijām aizbraukuši ciemos, sieviete sēdēja dārzā, viņai bija ļoti slikta redze, bet viņa savā nodabā kaut ko dziedāja, atceros – tādi rupji teksti skanēja. Šie visi impulsi tad arī savijas vienā tēlā.
Lugai «Dukši» pirmais impulss radās, kad pie omītes laukos dzirdēju radiopārraidē kādu vīrieti lasām sludinājumu, ka viņš pārdod suni. Mani tas tā īpaši uzrunāja, un ap šo faktu sāka krāties turpmākais stāsts. Šie radiotirgus sludinājumi ir atsevišķas izrādes vērti. Vai katrs no tiem raisa fantāziju.
Iepazīstoties ar šīm divām lugām, man to varoņi šķiet vientuļnieki. Informācijas un sociālo tīklu pārpilnības laikmetā tu uz skatuves uzved cilvēkus, kuri ir vieni un izmisīgi meklē līdzcilvēkus. Vientulība un vecums – tas ir tik ļoti aktuāli?
– Luga «Mans nabaga tēvs», lai arī tā varētu pirmajā brīdī šķist, nav par veciem cilvēkiem. Te, tāpat kā «Dukšos», esmu centusies pastāstīt, ka mīlēt, meklēt attiecības, ilgoties pēc tām cilvēki var jebkurā vecumā. «Mans nabaga tēvs» – tas ir stāsts par vairāku paaudžu cilvēkiem.
Vienlaikus man bija interesanti izpētīt pēckara laika cilvēkus. Daudzi no viņiem auga bez tēviem, kas noteikti ietekmēja pasauli, kāda tā ir tagad. Izauga paaudzes bez vīriešiem, sabiedrība veidojās sievišķīgāka.
Nebaidies, ka kritiķi tev, tādam jaunam skuķēnam, pārmetīs, ka raksti par seniem laikiem un par tevi daudz vecākiem cilvēkiem?
– Man jau tēvs arī saka – kā es varot saprast, ko domā un kā jūtas četrdesmitgadnieks. Bet es jau runāju par pamatvērtībām, kas var izpausties cilvēkā jebkurā vecumā. Iemīlēties var piecpadsmitgadīgs un četrdesmitgadīgs, un arī astoņdesmitgadīgs cilvēks. Tā ir dabas nolikta kārtība, ko cilvēkam ir gandrīz neiespējami regulēt.
Lugas «Mans nabaga tēvs» nosaukums ir ļoti personisks. Kā to uztvēra tavs tēvs?
– Tas bija interesanti, jo tēvs man tāds vienkāršs un mīļš lauku cilvēks. Uzzinot par izrādi, viņš jutās nedaudz apmulsis, ieinteresēts, jo gribot redzēt, kāds tad viņš esot. Teātris nav viņa stihija, viņš nekad nav bijis uz manām izrādēm. Taču tagad viņš ir sagatavojies braukt uz teātri.
Kādā intervijā tu atzini, ka, līdzīgi kā tēvs, arī esi celtnieks, taču tu savu māju cel no vārdiem, no tekstiem.
– Jā, savus varoņus noskatu apkārtnē, lieku vārdus kopā, un veidojas raksturs. Taču, kad es atdodu lugu aktieriem, viņi liek vēl klāt. Līdz ar to izrāde ir kaut kas pavisam jauns.
Kā tavas lugas nonāk teātros? Tu tās piedāvā režisoriem, teātru vadītājiem, vai viņi paši atrod šos sacerējumus?
– Lugu «Dukši» piedāvāju dramaturģijas lasījumos, par to interesi izrādīja Valmieras teātris, bet kaut kā noklusa. Tad es rakstīju e-pastu Alvim Hermanim, Jaunā Rīgas teātra galvenajam režisoram. Viņam darbs iepatikās, rosināja mani pie lugas vēl piestrādāt, un tā viss aizgāja. Man šķiet, mums ar Alvi ir līdzīga domāšana, tāda kā garīga saikne. Iespējams, tas arī noteica «Dukšu» nonākšanu Jaunajā Rīgas teātrī.
Ar izrādes «Mans nabaga tēvs» režisoru Elmāru Seņkovu mums ir lieliska sadarbība. Mēs dažkārt domājam vienu to pašu un tad arī pasakām. Tāpat man ir liels prieks, ka izrādē spēlē aktieri, kuri man pašai ļoti patīk. Piemēram, Ģirts Jakovļevs ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem. Atceros, kā bērnībā jūsmoju par viņu filmā «Nāves ēnā».
Man patīk strādāt ar pieredzējušiem aktieriem, jo viņi mūsu kopdarbībā arī mani profesionāli attīsta. Man negribas strādāt ar studentiem, es neesmu skolotāja.
Tu, gluži kā savulaik Aspazija, teātrī esi klāt teju visā lugas iestudējuma laikā. Neuzticies režisoriem, baidies par savu garabērnu?
– Tas man šķiet maldīgs priekšstats, ka autors atnes un atdod teātrim gatavu lugu. Nezinu, citi varbūt tā dara, bet es ne. Es esmu vienmēr klāt, jo ir reizes, kad gribas kaut ko papildināt režisora vīzijai. Citreiz izrāde top, un kaut kas aktieriem ir neskaidrs tēlu attiecībās. Esmu klāt, un mēs kopā izrunājam, varbūt pat atrodam kādu niansi, ko es neesmu iedomājusies, bet beigās tas sanāk īsti vietā.
Nav tā, ka es neuzticos režisoram, es drīzāk gribu viņam palīdzēt. Un Elmārs ir tieši tāds, kuram vajag domubiedru blakus. Mēs ļoti daudz sarunājamies, viņš grib uztaisīt maksimāli labu materiālu, tādēļ grib saprast visu pilnībā.
Izrāde tapšanas procesā ir kā māls, kaut kas mainās, kaut ko uzlabojam. Mēs daudz pārrunājam ar aktieriem varoņu dzīvi, viņu radniecības saites, rakstura veidošanos. Svarīgi ir radīt fonu, no kura pēc tam uz skatuves parādās tikai tas dramaturģiskais materiāls, kas uzrakstīts. Neuzrakstītais ir jānolasa no šī fona, no grimasēm, no kustībām, no visa tā, ko autors pat neuzraksta remarkās.
Tu esi lauku vai pilsētas cilvēks?
– Es ar puskāju esmu laukos. Īsti pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, tikai tā drusku. Man labāk patīk laukos. Staburagā pie Daugavas ir manu vecāku lauku mājas. Tur ir bēniņi, kur es rakstu.
Visās tavās lugās darbība notiek laukos.
– Tas arī laikam apstiprina to, ka man patīk lauki. Tur cilvēkiem joprojām ir savs, īpatnējs skatījums uz dzīvi. Viņi ir brīvāki, nav pakļauti tādam ritmam kā pilsētā, nav pakļauti autobusu un vilcienu sarakstiem, sastrēgumiem.
***
Izrādes translācijā jau kuro reizi skaļi iedziedas gailis, kuru, starp citu, atveido aktieris Armands Berģis. Šo uztveram kā signālu sarunas noslēgumam vai arī kā aicinājumu citai sarunai jau pēc 11. septembra pirmizrādes.
