Lauksaimniecība ir dzīvesveids
Diskusijas dalībniekiem atšķirīgs skatījums uz peļņas iespējām laukos.
Laikraksts «Bauskas Dzīve» žurnālistu izpētes projekta «Dzīve laukos: par un pret, priekšrocība vai neveiksme?» ievadā 3. oktobrī redakcijā rīkoja diskusiju, lai uzņēmēju un ekspertu lokā noteiktu mūsu reģiona attīstības perspektīvas un šķēršļus.
Kā rāda dati, kopš 2009. gada Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novadā iedzīvotāju skaits kopumā samazinājies par 5786 – izzudusi viena mazpilsēta. Pētījumi parāda noslāņošanos starp Rīgu un lauku reģioniem. Diskusijā apspriedām, ko darīt šajā situācijā, vai vajadzīga sabiedrības un lēmēju rīcība, vai arī tas jāuztver kā dabisks process.
Cik lauksaimniecības uzņēmumos esat investējis un kāpēc?
Ģirts Rungainis: Nekad neesmu ieguldījis lauksaimniecības uzņēmumos, jo tiem, kas saprot un māk investēt, lauksaimniecība nekad nav bijusi pievilcīga. Tas nenozīmē, ka cilvēki šajā nozarē nepelna naudu, taču pasaulē ir daudz citu lietu, kas investīcijām ir daudz ražīgākas. Tas galvenokārt tāpēc, ka darba ražīgums lauksaimniecībā pēdējos 2000 gados pieaudzis par pāris tūkstošiem procentu, kamēr citās nozarēs pieaugums ir simts tūkstoši procentu. Tā turpinās pieaugt, ar lielāku auglību, mēslojumu un tehniku cilvēki pamanīsies izspiest no tās pašas zemes vairāk, jo iedzīvotāju skaits pasaulē aug un visiem vajag ēst. Tomēr tas nav interesants bizness.
Burmistru ģimene nopelnīto iegulda ne tikai tiešajā lauku biznesā, bet arī viesmīlības nozarē. Cik ilgā laikā atmaksājas ieguldītais?
Arnis Burmistris: Manas ģimenes darbība lauksaimniecībā sākās 1992. gadā, kad bija iespēja atgūt mantojuma zemi. Sākumā tā nebija naudas ieguldījums, bet hobijs, kas izveidojās plašāks un aizgājis pietiekami tālu. Tā lieta man patīk, tāpēc turpinām nodarboties ar lauksaimniecību. Saimniecība «Vilciņi-1»
apstrādā 2200 hektārus, no tiem 1700 ha ir īpašumā. Tiesa, tas ir izdevīgi, ja strādā intensīvi, pārzina visus procesus, prot prognozēt situāciju.
Bez kādām īpašībām nevar iztikt lauku uzņēmējs?
Raimonda Ribikauska: Galvenais ir prasme pārdot. Ja to nevar, tad pat labākais ražojums tā arī mājās paliek. Tā ir liela problēma. Svarīgi ir arvien gribēt un būt gatavam mācīties ko jaunu.
Kāpēc izvēlējāties pārstrādāt pienu savā saimniecībā, nevis nodot uzpircējiem?
Inga Celma: Tas sākās tad, kad pienu vairs nepieņēma «Bauskas piens» un vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Mans vīrs izgāza cisternu piena zemē, bet es neesmu tik radikāla un meklēju citu ceļu. Tā sākās siera ražotne, ko izveidoju un vadīju viena. Uz tās pamata savu biznesu veido mani bērni.
Ko darāt citādi nekā vecāki, pārņemot no ģimenes tradīciju strādāt lauksaimniecībā?
Alma Bērziņa: Mani vecāki audzē dārzeņus, bet es audzēju gaļas liellopus. Izmantoju to, ka robežas ir vaļā un bizness jāveido sadarbībā ar ārvalstu investoriem. Augkopībā graudus saliek kuģos un aizved projām. Manā nozarē jārūpējas, lai pievienotā vērtība par sarežģītāku produktu paliktu Latvijā.
Kāpēc kooperācija latviešiem veidojas tik grūti?
Egils Druviņš: Agrāk arī pats biju skeptisks par kooperāciju. Esmu konservatīvs, bet «Baltijas dārzeņi» mani praksē pārliecināja, ka šī kooperatīva mērķis ir pārdot biedru produkciju un atbalstīt ražotājus. Kopā strādājam 12 gadus, Latvijas tirgus ir mazs, un pat neliels dārzeņu imports to spēcīgi ietekmē. Kooperatīvs uztur cenu stabilāku un prognozējamāku.
Kādu laukiem svarīgu likumdošanas iniciatīvu esat rosinājis vai atbalstījis parlamentā?
Rihards Melgailis: Esmu ne tikai politiķis, bet arī zemnieks. Manai ģimenei ir saimniecība, kurā strādājam tikai paši un audzējam ogas. Saeimas deputāts esmu gadu, man vēl nav daudz, ar ko palielīties. Jāpaskaidro, ka ne deputāti vairāk rosina likumprojektus, bet nozares asociācijas un ministrijas. Par lauksaimniecību grūti uzreiz nosaukt nozīmīgāko likumprojektu, bet pēdējā laikā tā bija nodokļu pakete, kur ir PVN samazināšana vietējiem dārzeņiem un augļiem, reinvestētā peļņa, kam sekas redzēsim nākotnē.
Kādus redzat Latvijas laukus pēc 20 gadiem?
Raimonda Ribikauska: Mūsu novadi ietilpst Rīgas areālā. Mēs būsim labāks dzīvojamais rajons galvaspilsētai. Mans pagasts Code, visdrīzāk, būs Rīgas noliktavu teritorija, jo robeža nāk arvien tuvāk un tuvāk.
Inga Celma: Man gribētos, lai katrs, kas strādā laukos, iegūtu lielāku pašapziņu – es arī varu saražot un konkurēt, pabarot savu ģimeni un valsti.
Egils Druviņš: Likumi pakāpeniski sakārtosies, bet mainās cilvēku domāšana. Viņi vēlas dzīvot labākā vidē, ēst labākus produktus. Bagātie rīdzinieki neļaus laukiem pazust, jo to, ko var dot lauki, pilsētā ne par kādu naudu nevar nopirkt.
Arnis Burmistris: Lauksaimniecība pastāvēs, jo visiem ir jāēd un pārtika ir valsts stratēģiskais produkts. Tomēr es gribētu, lai Rīgas uzņēmēji sadarbībā ar pašvaldībām pārbīdītu uz laukiem vairāk investīciju un atrastu iespēju pelnīt te. Ja produkts domāts Austrumu valstīm, to izdevīgāk ražot nevis Rīgā, bet Daugavpils tuvumā vai citur Latgalē.
Alma Bērziņa: Ja valstī paliek tagadējā nodokļu sistēma, es nākotnē redzu tikai lielas saimniecības, kur nolīdzinātas tukšās lauku mājas. Ja nodokļu sistēma mainīsies par labu uzņēmējiem, īpaši lauku, kur patērētāju ir mazāk nekā pilsētā, būs dzīvotspējīga lauku vide, kur būs gan izglītība bērniem, gan darbavietas pieaugušajiem. Pieaugs nodokļu ieņēmumi, jo tagad daudzi strādā neoficiāli un tos nemaksā.
Rihards Melgailis: Katrā pašvaldībā ir attīstības stratēģija, un Vecumnieku vīzija ir attīstīta Pierīgas pašvaldība ar labu infrastruktūru, izglītību, kultūru un sportu, lai cilvēkiem tur būtu patīkami dzīvot. Tomēr es gribētu līdz Rīgas centram 50 kilometrus braukt nevis pusotrā stundā kā šorīt, bet tikt līdz robežai un pa pilsētu pārvietoties ar ērtu vietējo transportu. Ja galvaspilsēta visvairāk pelna, tad jāizveido cilvēkiem ērts sabiedriskais transports.
Ģirts Rungainis: Cilvēki masveidā atgriezīsies laukos tikai tad, ja būs vai nu karš, vai diktatūra. Es neiebilstu, laukos ir jaukāk dzīvot. Neizbēgami paliks dažas attīstītas apdzīvotas vietas gar galvenajām maģistrālēm, un Bauskai ir lielas iespējas neiznīkt, jo tā ir arī labākajā lauksaimniecības reģionā valstī. Apdzīvotas vietas ar mazāk nekā 6000 iedzīvotāju izbeigsies. To var saprast pēc tā, cik tur dzimst bērnu – to nav. Būs pārsvarā lielās lauku saimniecības, likvidējot sekas ekonomiski neveiksmīgajai Ulmaņa zemes reformai 20. –
30. gados un 90. gadu denacionalizācijai. Mazās saimniecības iznīks, atskaitot tās, kuras atradīs savu veiksmīgo nišas produktu. Tas ir atkarīgs vai nu no spējas pārdot savu produktu ārpus Latvijas, kas ir ļoti sarežģīti, vai arī pateicoties tam, ka Rīga turpinās kļūt turīgāka. Tas nav apturams, un rīdzinieku pirktspēja pieaugs, apsteidzot Eiropas vidējo iekšzemes kopprodukta rādītāju. Mazākajās pilsētās būs neliela ražošana, amatniecības uzņēmumi, kuri pamanīsies līst pa pievienotās vērtības ķēdi uz augšu. Nekādas investīcijas te nav sagaidāmas un iespējamas. Infrastruktūru nav jēgas būvēt nekurienē. Vajadzīgi kvalificēti cilvēki, kas vienmēr pieejami tikai pilsētās.
Kopīgi darīt tā, lai visi dzīvotu labāk
Bezdarbs četros novados mazāks nekā valstī un reģionā.
Lauku novadu nākotne atkarīga no sekmīgas uzņēmumu darbības, kuriem vajadzīgi labi ceļi, jaudīgs internets un izglītots, atbildīgs darbaspēks. «Bauskas Dzīves» rīkotajā diskusijā uzņēmēji un ekonomikas lietpratēji secināja, ka to ir grūti nodrošināt, joprojām sarūkot iedzīvotāju skaitam.
Diskusijā piedalījās kompānijas «Prudentia» investīciju eksperts Ģirts Rungainis, Saeimas deputāts no Reģionu apvienības Rihards Melgailis, saimniecības «Vilciņi-1» īpašnieks Arnis Burmistris, Lauku konsultāciju un izglītības centra uzņēmējdarbības eksperte Raimonda Ribikauska, SIA «Celmi» vadītāja Inga Celma, SIA «Baltic Vianco Trading» vadītāja Alma Bērziņa, saimniecības «Liepziedi» īpašnieks Egils Druviņš.
Vai uzņēmēji laukos spiesti pārtraukt vai pārcelt ražošanu sliktas infrastruktūras dēļ?
Raimonda Ribikauska: Tas bieži notiek slikta ceļa vai nepietiekami jaudīga elektrības pieslēguma dēļ. Retāk darbību kavē ūdens apgāde vai vājš internets, taču arī tas sastopams. Visvairāk lauku uzņēmēji spiesti cīnīties ar sliktiem ceļiem. Tuvāk pilsētai pāris kilometru vēl var kaut kā aizkratīties, bet, ja tie ir pieci, desmit kilometri, aizgādāt gatavo produkciju līdz pircējam ir sarežģīti. Latvijai un jo īpaši Zemgalei lielais tirgus ir Rīgā, un līdz tai prece jāaizved, citādi to nepārdot. Ja elektrības pieslēgums nav trīsfāžu, nevar pieslēgt saldēšanas vai pārstrādes iekārtas.
Ko uzņēmējiem var palīdzēt valsts un pašvaldība?
Rihards Melgailis: Tas ir jādara, taču iespējas ir minimālas. Pašlaik pašvaldības var ceļus sakārtot par Eiropas naudu, taču tur jāmeklē nevis sliktākais posms, bet tāds, kas atbilst programmas nosacījumiem – tik un tik uzņēmēji, tik un tik skolasbērni. Vecumnieku novadā 4 – 5 gados var ieguldīt 1,3 miljonus eiro, bet tas ir ļoti maz. Vienā pagastā dažiem uzņēmējiem tiks, citiem ne. Skaistkalnes pagastā par šo naudu var uztaisīt kādus sešus kilometrus, taču cena jau ir divreiz cēlusies, kopš programma izsludināta.
Kā var atmaksāties privātas investīcijas infrastruktūrā?
Ģirts Rungainis: Savulaik ceļu uzturēšana notika klaušu veidā – zemnieki veda akmeņus, tas bija lokālo uzņēmēju darbs. Padomju laika cilvēkiem ir sabojāta apziņa, jo tad valsts balstījās uz vietējo un dabas resursu izlaupīšanu un pārdali. Tagad Latvijā sabiedrībai ir kopprodukts, ko visi saražojam un tērējam tieši un pastarpināti. Neapšaubāms fakts, ka lielākā daļa kopprodukta tiek radīta pilsētās un galvenokārt Rīgas aglomerācijā. Kādam šķiet, ka kaut kur jāuzlabo infrastruktūra, bet vai tas ir pietiekams pamats pārdalīt naudu no tiem, kuriem izdodas nopelnīt, tiem, kuriem tas tik labi neizdodas? Tā ir sabiedrības priekšrocība, bet, ja laukos cilvēku nav un nebūs, tad nevar prasīt tam dot naudu. Latvijā padomju gados esam vismazāk ieguldījuši ceļu sistēmā un visvairāk zaguši. Tas novedis pie situācijas, ko neattaisnoju, bet pie šī iedzīvotāju blīvuma nodrošināt tīklu, turklāt būvējot ceļus neefektīvi, nav pamatoti. Kaut kur par platu vai par šauru, simt miljonus iegrūžam meža ceļos, ko lieto maz. Joprojām ir daudz nesaimnieciskuma.
Vai uzņēmēji gatavi paši ceļus uzturēt?
Inga Celma: Ja vajadzētu, līdzekļus atrastu. Ja to pieņemtu kā likuma prasību, es to darītu. Tomēr, ja man vienai būtu jāuztur ceļš visiem kaimiņiem, es par to vēl domātu.
Alma Bērziņa: Bedru līdzināšana atsevišķos posmos jau notiek, kur to nevar sagaidīt no pašvaldības, un laikam jāsāk gatavoties lielākiem ieguldījumiem.
Arnis Burmistris: Visi uzņēmēji iespēju robežās savus ceļus mēģina uzturēt, jo ne viss ir pašvaldību spēkos. Tāpēc rīcībai jābūt saskaņotai, un pareizāk būtu nevis rīkot lielus iepirkumus būvfirmām, bet sadarboties ar vietējiem uzņēmumiem vietējo ceļu sakārtošanā.
Tas būtu izdevīgāk un efektīvāk, jo bieži daudz naudas aiziet administrēšanā un projektu rakstīšanā.
Rihards Melgailis: Pašvaldības var sadarboties ar uzņēmējiem, bet ir posmi, kur pašvaldība pēc likuma nevar ieguldīt naudu. Var izmantot koplīgumus, Vecumniekos iepriekš šo sadarbības formu ar uzņēmējiem izmantojām, jo pašvaldībai ir vairāki grants un smilts karjeri.
Ģirts Rungainis: Nedomāju, ka tas ir reāli. Latvijā asfaltēto ceļu garums uz 1000 iedzīvotāju ir 1,5 reizes lielāks nekā Lietuvā, līdzīgs Igaunijai, trīsreiz lielāks nekā Francijā, desmit reizes garāks nekā Krievijā, piecas reizes lielāks nekā Anglijā. Tas ir vairāk nekā desmit reizes garāks nekā Vācijā, bet iekšzemes kopprodukts vienam iedzīvotājam pie mums ir 2 – 2,5 mazāks. Ko
jūs iedomājaties?! Ja mēs gribam dzī-vot kā Vācijā, mums jānopelna desmit reizes vairāk. Tas nav iespējams!
Rihards Melgailis: Pašlaik notiek reģionālo ceļu inventarizācija, pēc kuras Satiksmes ministrija skaidros, kur tie vajadzīgi tādi kā tagad, kur tos var sašaurināt vai vispār vairs neatmaksājas uzturēt. Otrs jautājums ir par autoceļu fonda atjaunošanu, bet vajag naudu, ko tur ielikt.
Ģirts Rungainis: Es tikai aicinu būt saimnieciskiem. Labs lauksaimnieks tā nekad nedara. Ja viņam ir nauda, viņš saremontē kaut ko kārtīgi vienā vietā un nākamgad dara to kārtīgi citā vietā, nevis izļekarē šur un tur pa piecītim. Ja to izšķiež pa visu teritoriju, kur nav un nekad nebūs cilvēku, matemātika ir ārkārtīgi vienkārša. Rīgā iekšzemes kopprodukts vienam iedzīvotājam ir mazliet augstāks par vidējo Eiropā. Rīgas reģionā dzīvo 1,5 miljoni cilvēku, un viņu skaits nesarūk. Ārpus Rīgas iekšzemes kopprodukts ir zem Eiropas vidējā. Starpība ir divas reizes. Kas var atturēt cilvēkus pārvietoties 100 – 150 kilometrus tālāk un dzīvot divreiz labāk? Nekas! Cilvēki var turēties un nomirt savā dzimtajā vietā, bet viņu bērni aizies prom. Tie ir kā dabas apstākļi, ko nevar ietekmēt.
Ja cilvēkiem dos vairāk iespēju ražot laukos, kāpēc lai viņi to nedarītu?
Ģirts Rungainis: Ja mums Rīgā jānopelna nauda, lai kaut kur laukos kaut ko saglabātu, mēs visi kopā paliekam nabagāki. Darām tā, lai visi kopā kļūstam bagātāki!
Arnis Burmistris: Valsts ir kā vienots organisms, nevar visu dot tikai vienai Rīgai. Visas valstis Eiropā subsidē laukus. Arī laucinieki pelna un liek naudu budžetā.
Uzņēmumu panākumi atkarīgi no ražošanas efektivitātes un iepējas noalgot kvalificētu darbaspēku, ko grūti noturēt laukos. Kā apturēt cilvēku
aizbraukšanu?
Ģirts Rungainis: Jums te nav bezdarba! Ekonomistu vērtējumā 5% bezdarbs ir norma. Ja tas ir zemāks, darbaroku trūkst.
Alma Bērziņa: Liela problēma ir likumdošanā. Cik labi var dzīvot bezdarbnieks, ja saimnieks viņam ilgāku laiku maksājis labu algu, cerot, ka tas motivēs cilvēku palikt, bet viņš pēc pāris mēnešiem reģistrējas bezdarbniekos, jo saņem krietnu pabalstu! Ir grūti atrast labus darbiniekus, jo tie, kas šeit ir, īsti negrib strādāt, viņi nemitīgi jākontrolē, bet pašiem iniciatīvas nav.
Ģirts Rungainis: Laukus glābs uzņēmēji – cilvēki, kas spēj radīt darbavietas. Laukos vienmēr maksās mazāk nekā pilsētās, bet vienmēr būs cilvēki, kas negrib dzīvot pilsētā, un viņi ir ar mieru saņemt mazāk, ja var saglabāt savu dzīvesveidu un vietu. Latvija ir tik milzīga, ka ikviens latvietis var dzīvot laukos, arī visi Rīgas iedzīvotāji. Taču darbavietas radīt nozīmē, ka mehanizācija un kapitālieguldījumi vajadzīgi, lai laukos varētu strādāt vieglāk. Skaidrs, ka mēsli kādam būs jāmēž, bet tur varēs vairāk nopelnīt.
Vai risinājums ir unikālu nišas produktu radīšana mazajos uzņēmumos? Vai tāds var būt katram lauku cilvēkam?
Raimonda Ribikauska: Tie mazie uzņēmumi, ko esmu konsultējusi, no mājražošanas ir izauguši un pieņem darbiniekus. Ir problēma atrast atbildīgus strādniekus ar profesionālu pieredzi, tie pašam jāapmāca un jāizaudzina. Taču to nevar visi.
Ģirts Rungainis: Kā rāda pētījumi, ar uzņēmējdarbību var nodarboties 8 – 9% iedzīvotāju. Viņi spēj investēt vienu eiro un nopelnīt par vienu eiro vairāk. Labi sakārtotā vidē cilvēki var dibināt uzņēmumu un sniegt pakalpojumu, taču patiesībā viņi vienkārši nodrošina sev iztiku, nevis nopelna. Mana pārliecība – tie, kas pašlaik laukos nestrādā, nemaz negrib atrast darbu.
Inga Celma: Es piekrītu šim vērtējumam.
Raimonda Ribikauska: Visiem uzņēmējiem ir grūti atrast kompetentus, atbildīgus darbiniekus.
Vai varam atvest atpakaļ tos 250 tūkstošus, kas atbildīgi un kompetenti strādā ārzemēs?
Raimonda Ribikauska: Mēs viņus nevaram ieinteresēt ar algām. Mani radi piecas reizes braukuši prom un mēģinājuši atgriezties, jo šeit nevar sasniegt tādus ienākumus, lai dzīvotu labi.
Ģirts Rungainis: Lauksaimniecībā un citos biznesos normāls posms, kurā var nostāties uz kājām sakrājot, sapērkot un sabūvējot ir
20 – 25 gadi. Pēc 50 gadu šausmām tikai šis posms ir pagājis. Esmu dzimis Rīgā, bet audzis Ainažos, Kuivižos un Limbažos, mans tēvs un audžutēvs bija kopsaimniecību vadītāji. Esmu līdzīpašnieks «Valpro» un «Jauda», kas ir postpadomju uzņēmumi. Man par šo saimniecību nav ilūziju. Viss nostāsies savās vietās. Lai apturētu cilvēku plūsmu prom, mums jāsāk viņiem maksāt vairāk, arī lauksaimniecībā. Administratīvi to neizdarīsim, jo Rīgu kā pelnītāju katrā sētā nenogādāsim. Svarīgākais ir pārdošana. Labklājības līmenis celsies, un cilvēku plūsma prom apstāsies. Jautājums – cik cilvēku būs palicis? Pašlaik mēs mēģinām noturēt vairāk, nekā var, un turpinām izšķiest naudu.
Kā to var labot?
Raimonda Ribikauska: Mani paziņas aizbrauca, jo viņiem nav labas izglītības un šeit neko nopelnīt nevarēja. Maniem bērniem ir laba izglītība, un viņi visi strādā šeit. Jāsāk no ģimenes – kā audzinām un izglītojam bērnus.
Ģirts Rungainis: Pie ārzemju dzīves līmeņa var atļauties par mazkvalificētu darbu maksāt vairāk. Te apkopēja saņem 300 eiro, ārzemēs – 1500 eiro. Skaidrs, ka viņa brauks prom!
Alma Bērziņa: Es strādāju šeit, jo mani ietekmēja vecāku piemērs. Taču izglītības sistēmā ir problēma – mēs audzinām patērētājus. Pēc vidusskolas gribēju mācīties Rīgā par žurnālisti, jo nevienā brīdī lauku pamatskolā man neviens neteica, ka laukos dzīvot ir labi un te var nopelnīt. Domāju, ka līdzīgi ir visās lauku skolās. Skola lauku bērniem neieaudzina pārliecību un lepnumu par dzīvi laukos.
Arnis Burmistris: Cilvēkiem vajadzīga stabilitāte. Pašlaik Latvijas valsts ilgtermiņā to nenodrošina. Nav plāna, kā to izdarīt. Izbraukušie cilvēki nezina, vai pēc pāris gadiem, ja viņi atgriezīsies, te būs darbs un pietiekami ienākumi. Tas atkarīgs no stabilas valsts nodokļu sistēmas un uzņēmumiem, kam jāspēj darbiniekus nodrošināt ar stabilu algu.
Rihards Melgailis: Jāpiekrīt, ka Latvijā patiešām nav stratēģiska attīstības redzējuma. Ir Nacionālais attīstības plāns, bet tajā neviens neskatās. To pieņēma lielā steigā, kad to prasīja direktīva. Pašvaldību viedokli apspriešanā nemaz neuzklausīja. Saeimā esmu opozīcijas partijā un nemitīgi par to kritizējam valdības koalīciju, ka nav ilgtermiņa attīstības plāna, lai katra ministrija nevilktu budžetu un Eiropas naudu uz savu pusi. Pēc pāris gadiem Eiropas naudas varētu vairs nebūt, un nav zināms, ko darīs tad. Ir pēdējais laiks to izlemt. Liela cerība, ka ir tuvu vēlēšanas un partiju programmās var parādīties labas idejas, ko pēc tam izpildīs. Reģionu apvienība uzskata, ka jāattīstās arī laukiem, cilvēkiem vajag siltumu, ūdeni, kultūru, bērniem skolu tuvāk mājām. Pašvaldība to var nodrošināt, taču nevar darbavietas radīt, bet var atbalstīt uzņēmumus ar infrastruktūru un konsultācijām. Jārada apstākļi, lai uzņēmējs paliktu, tātad arī pietiekami izglītots darbaspēks.
Inga Celma: Jāsāk ar elementāru likumdošanas sakārtošanu. Pašvaldības līmenī es gribētu atbalstu loģistikā, lai mani darbinieki uz uzņēmumu tālāk no Bauskas varētu atbraukt agri un vēlu tikt mājās. Es negaidu, lai pašvaldība manā vietā ceļu labo un ved darbiniekus, bet es būtu gatava sadarboties, ja tādu atbalstu piedāvātu. Pašiem vairāk jādara. Laukos ir daudz uzņēmīgu cilvēku, kas varētu veidot mazo uzņēmumu, taču viņi jāizglīto, kā to darīt. Vajag vairāk informācijas par likumdošanu un kārtību, kā sākt biznesu, kā to attīstīt.
Egils Druviņš: Neviens nav jāpiespiež dzīvot laukos. Lauku uzņēmējam tas nav tikai bizness, tas ir dzīvesveids un sirdslieta. To nevar uztvert tikai ekonomiski. Pašvaldības galvenais uzdevums ir veidot vidi un ap-stākļus, lai cilvēki gribētu laukos dzīvot. Svarīga ir kvalitatīva izglītība, lai jaunieši nerautos uz Rīgas ģimnāzijām. Svarīga ir kultūras un sporta dzīve. Ja arī tad cilvēks brauc uz labāk apmaksātu darbu Rīgā, ar to lauku novads nevar konkurēt, tomēr viņa mājas ir šeit, un ar veselīgāku vidi mēs varam konkurēt.
Uzņēmēji kā nepieķerti zagļi
Iesaka mainīt valsts iestāžu attieksmi pret uzņēmumiem.
Reģionā mērķtiecīgāk jāattīsta ne tikai lauksaimniecības ražošana, bet arī uzņēmējdarbība ar lielāku pievienoto vērtību, lai vairotu darbavietu skaitu un uzlabotu sabiedrības labklājību. Tomēr valsts iestāžu attieksme pret uzņēmējiem joprojām ir kā pret «potenciāliem noziedzniekiem», kas vēl nav pieķerti, atzina «Bauskas Dzīves» rīkotās diskusijas dalībnieki.
Kā pašvaldības darbiniekam veidot stratēģiju 20 gadiem – kur investēt, kur ne?
Ģirts Rungainis: Pašvaldība balstās uz uzņēmējiem, kas šeit stāv un grib pastāvēt. Pasaules vilkme ir vazāties apkārt, tāpēc atmaksājas tūrisms – vajag cilvēkus dabūt šurp, rīdziniekus, ārzemniekus. Jātaisa teātris, kumēdiņi, jāizmanto pilis, viesu nami, jāpanāk, lai cilvēks atbrauc un paliek, lai tērē šeit naudu. Bērniem vajag iedot labu izglītību, jo viņi te atgriezīsies. Vajag, lai būtu sports, deju kolektīvs, infrastruktūra. Uzņēmējiem kopā ar pašvaldību jādomā, ko darīt. Tikai ne veidā – mēs pirksim no jums dārgāko vietējo tualetes papīru pasaulē. Jāatrod veidi, kā padarīt uzņēmēju konkurētspējīgu. To ir vieglāk pateikt
nekā izdarīt, bet tas ir vienīgais risinājums. Ir jābūt uzņēmējiem, kas ir stiprā pils, un pagastvečiem, kas notur cilvēkus. Lai ir vietējā sabiedrība, kas stāv vienoti! Vietas, kur vietējā elite cīnās, neiznīks. Pievilks vēl citus
klāt – kurš kuru?!
Zināma koncepcija, ka attīstīta uzņēmējdarbības sistēma automātiski rada sociāli pievilcīgu dzīves vidi.
Ģirts Rungainis: Uzņēmējiem ir jāiemācās «pārdot gaisu». Gribam darīt vienkāršas lietas, lai par tām daudz maksā. Tai pat laikā gribam smalku «mobile». Ir jāiemācās darīt citas lietas, kas ir 21. gadsimta industrija, un tas ir sarežģīti. Tas lielā mērā nozīmē «tirgot gaisu» – mārketings, iznešanās, tīklošana, cilvēki, kas to var. Ir jāuzbur, lai cilvēks te iemīlas, sadraudzējas un paliek – tā ir infrastruktūra, kas padara vietu svētīgu. Štrunta celiņi, stadioni – tās ir sekas. Cilvēki ir vērtība, par kuru jācīnās.
Alma Bērziņa: Mums ir augstākā izglītība mārketingā, bet vai lauksaimnieki var apmaksāt profesionāli? Pārdošanas prasme jāmāca skolā, lai uzņēmēji jau izaug.
Ģirts Rungainis: Vispirms vajadzētu iemācīt cilvēkiem, ka uzņēmējs nav nenoķerts zaglis. Tā mums patlaban ir no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) viedokļa – tikko cilvēks nolemj reģistrēt uzņēmumu, tātad ir nolēmis kļūt par noziedznieku, tik vienkārši vēl nav noķerts. Būt uzņēmējam ir labi. Tev ir jādod darba vietas, jāpelna nauda un jāmaksā nodokļi. Jādod sabiedrībai atpakaļ – nevis domāt, ka tu esi gudrais, kas visu var, pārējie neko nevar, tāpēc tev viss ir un citiem nekā nav. Tas jāieaudzina. Lai labi zīmētu, daudz jāzīmē, un tāpat jātrenē tirgošanās no skolas sola. Jādomā, kā pārdot pasaulei. Latvijas un Zalcburgas piena kvalitāte pirms dažiem gadiem bija labākā Eiropā, bet mēs taisām industriālo produktu?! Šprotes ir kļuvušas par brendu, tāpat kā Šveices šokolāde. To pašu var panākt ar sieru, tikai tas prasa kooperāciju un prasmi uztaisīt stāstu par govi mežmalā, no kuras piena taisa sieru, no kura paliek nevis resns, bet vesels.
Inga Celma: Vajadzīga nopietna izglītība visos līmeņos, sākot ar bērnudārzu. Mums ir ļoti zems pašvērtējums. Mēs, laucinieki, neesam lepni, bet ir prestiži dzīvot laukos. Pagājušajā gadā biju Amerikas Savienotajās Valstīs, Viskonsinas štatā. Mums dārzos ir rūķīši un stārķīši, viņiem – teliņi un gotiņas. Viņiem ir prestiži būt zemniekam, mums – ne.
Kā mainīt attieksmi pret uzņēmējiem un celt cilvēku pašapziņu?
Inga Celma: Laukos «potenciālo noziedznieku» ir ļoti daudz. (smaida) Viņus vajag izglītot, būtu vēl vairāk darba vietu, un daudzas problēmas atrisinātos. Lielajām saimniecībām ir savs grāmatvedis, zootehniķis, agronoms, darba drošības, ugunsdrošības speciālists. Es savā saimniecībā esmu viena, man jābūt kompetentai par visu. Pagājušajā rudenī divu nedēļu laikā atbrauca četras pārbaudes – vienu dienu uz vietas, otru dienu braucu pie viņiem. Lauku atbalsta dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, bioloģiskā kontrole… Man bija jocīga sajūta – sēžu pie galda viena, un viņi man pa divi pretī. Visās pozīcijās ķidājuši. Domāju – Inga, cik tu daudz vari izdarīt, ka vesels bars cilvēku tevi nepārtraukti pārbauda, bet neko neatrod! Mūsu likumdošana no vidējā un mazā uzņēmēja pārmērīgi daudz prasa. Daudzi laukos varētu būt uzņēmēji, bet baidās no tā, kas gāžas virsū, no papīru gūzmas, nepārtrauktās kontrolēšanas. Ja vienu kontrolē un neko neesi atradis, tad liec viņu mierā!
Ko vajag, lai izaudzinātu jaunu un spēcīgu uzņēmēju paaudzi?
Alma Bērziņa: Tā ir ne tikai jauniešu, bet arī patērētāju izglītošana par to, kas tiek ēsts ikdienā. Ir cilvēki, kuru mērķis ir līdzekļi. Tas, kas groza lēmumu pieņemšanu, ir finanses. Un ir cilvēki, kam piezemētā lauku vide ir pluss, kam mērķis dzīvē ir izaudzināt veselīgus bērnus. Šie cilvēki ēdīs Latvijā ražoto pārtiku, tērēs tam vairāk līdzekļu, dzīvos saskaņā ar sevi. Mēs masveidā audzinām cilvēkus, kas ir uz naudu vērsti. Labāk nopirks lētāku pienu, vairāk paliks kabatā.
Ģirts Rungainis: Tas, ka vieni cilvēki izdomā, kas otriem jādara, nedarbojas. Katram jādomā par sevi. Nauda ir tikai punkts šajā spēlē. Nevar gaidīt, ka visi grib būt mazpilsētu iedzīvotāji. 21. gadsimts nozīmē, ka arī Bauska ir jāpārdod, tam jābūt zīmolam. Ir jākonkurē vai nu ar jaunajiem par darbaspēku, vai ar veco ļaužu pansionātiem. Bauskai jābūt konkurētspējīgai tajā vidē, kāda ir. Izveidot zīmolu, attīstību, saukli, vietni. Nevis lēnām iet uz galu, bet lai būtu dinamika. Tiklīdz apstājas sabrukums, sākas kustība, un cilvēki pievelkas.
Kā panākt, lai lēmumu pieņēmēji saprastu, kas vajadzīgs sabiedrības attīstībai?
Alma Bērziņa: Pašvaldībās jāorganizē tikšanās ar lēmumu pieņēmējiem, kas mūs pārstāv, lai saskaņotu viedokļus. Acīmredzot tas, kas tiek pieņemts Saeimā vai pašvaldībās, nesaskan ar parastajiem cilvēkiem un ikdienas darbiem. Spriežam, secinām, it kā esam tauta, bet viedoklis, kas veido valsti, neiet kopā ar to visu.
Ģirts Rungainis: Mūsu valsts ir maziņa, mums nav pietiekami daudz gudru cilvēku, lai uzturētu visas vairāk nekā 100 pašvaldības. Nav, ar ko investoram runāt, – tas cilvēks pretim ir pilnīgi cita līmeņa, tas nav iespējams. 200 tūkstoši iedzīvotāju – tā ir pašpietiekama pašvaldība. Vajadzētu vismaz tuvoties tam rajonu skaitam, kas bija padomju laikā. Es no valsts neko negaidu, atskaitot to, lai netraucē. Tāpēc ir pilsoniskā sabiedrība, tāpēc boļševiki mēģināja iznīcināt aktīvākos cilvēkus un iestāstīt, ka politika ir slikta. Tādēļ es braucu pie jums, tērēju četras stundas, kas man maksā naudu, jo es ticu, ka tam ir jēga. Zinu, ka es kaut ko no jums dzirdēšu un jūs kaut ko labāk sapratīsiet. Varbūt savu viedokli nemainīsit, bet izdomāsit jaunus argumentus. Pilsoniskā sabiedrība ir tāpēc, ka es arī gribu, lai maniem bērniem nav jābrauc prom, lai viņi paši tālāk šajā zemē var dzīvot un sevi nodrošināt. Es ceru, ka pēc 20 gadiem mums būs lauksaimniecība, kas spēs sevi uzturēt, jo tagad tā saņem Eiropas un Latvijas iedzīvotāju subsīdijas, jo mēs visi maksājam par ceļiem, mobilajiem sakariem, internetu. Domāju, ka nevienam rīdziniekam nav iebildumu subsidēt laukus. Jautājums ir par attieksmi – nevis «dodiet, jo mums pienākas!», bet «visi kopā domājam, kā labāk darīt». Ar šādu attieksmi, kā saka, Rīgā netiksim! Izdzīvos Liepāja, Daugavpils, Valmiera, kur var nodrošināt ērtības un kultūru. Visi lauki neizdzīvos. Nevar izdarīt neko pret cilvēka dabu, un cilvēki grib dzīvot labāk. Dzīvot laukos ir dārgs hobijs, tur paliks cilvēki, kas to var atļauties.
Arnis Burmistris: Vai pilsētnieki ir gatavi maksāt par labāku lauku produkciju? Lielākā daļa Rīgas iedzīvotāju nav spējīgi nopirkt dārgāku produktu. Daudzi Rīgas uzņēmumi nespēj nomaksāt valstij nodokļus un algas darbiniekiem.
Ģirts Rungainis: Jo vairāk latviešu varēs atļauties pārmaksāt tikai tāpēc, ka tas ir mūsu produkts, jo labāk mēs visi dzīvosim. Mani uzņēmumi maksā visus nodokļus, un Rīga jau sen ir mūsu – mēs visi tur esam no «pāķiem». Svarīgi mums biežāk sanākt kopā un izrunāties par kopējo dzīvi un mērķiem.
Iedzīvotāju skaits
Dzimstības koeficients (no 1000 iedzīvotāju)
Mirstības koeficients (no 1000 iedzīvotāju)
Ekonomiski aktīvie uzņēmumi 2015. gadā
Darba samaksa (eiro bruto vidēji)
Bezdarba līmenis 2017. gada augustā
Dati: CSP un NVA.
