Gan «Bauskas Dzīves» 19. jūnija numurā (raksts «Vai lauksaimnieku kundzība?», 8. lpp.), gan portālā «Draugiem» I. Jakovels uztraucās par it kā izveidojušos lauksaimnieku kundzību ES un jo sevišķi Latvijā.
Gan “Bauskas Dzīves” 19. jūnija numurā (raksts “Vai lauksaimnieku kundzība?”, 8. lpp.), gan portālā “Draugiem” I. Jakovels uztraucās par it kā izveidojušos lauksaimnieku kundzību ES un jo sevišķi Latvijā. Viņš to pamato ar, viņaprāt, lielajām ES subsīdijām un īsāku laukaugu veģetācijas periodu Latvijā un citās Eiropas ziemeļu zemēs. Kā alternatīvu lauksaimniecībai Latvijā viņš piedāvā augsto tehnoloģiju un inovatīvās ekonomikas attīstību.
Uzskatu, ka I. Jakovelam derētu dzirdēt arī citu viedokli, ko es piedāvāju.
Jau 19. gadsimta beigās izcilais krievu agrārekonomiķis A. Čajanovs, no kura ir mācījies pat K. Ulmanis, pierādīja, ka visizdevīgākā saimniekošanas metode laukos ir ģimenes zemnieku saimniecība, kura nealgo kalpus.
Patiesībā nekas nav mainījies arī tagad – pēc 100 gadiem. Pat vēl vairāk. 1000 ha saimniecībā tiek pastāvīgi algoti 5 – 10 cilvēku. Vairumā gadījumu oficiāli tiek maksāta tikai minimālā alga, bet pārējā – aploksnē. Rezultātā strādnieki nevar būt droši par pietiekamām sociālām garantijām nākotnē, un tāpēc viņiem zūd reāla motivācija būt ilgstoši piesaistītiem pie viena saimnieka. Biļetes līdz Dānijai, Zviedrijai, Anglijai maksā tikai dažus desmitus latu, un turp aizbrauc mūsu čaklākie laukstrādnieki – bezzemnieki.
Pirmskara Latvijas lauksaimniecības sasniegumi balstījās uz ģimenes saimniecību, visaptverošu kooperāciju no apakšas līdz augšai un valsts atbalstītu ārējās tirdzniecības monopolu (sviesta, linu, bekona eksports). Manā kaimiņu pagastā Iecavā bija aptuveni 20 dažādu kooperatīvo veidojumu – krājaizdevumu, savstarpējās apdrošināšanas, lauksaimniecības mašīnu koplietošanas, piensaimnieku, dziedāšanas sabiedrības utt. Par zemnieku līdzekļiem un ar viņu darbu ir uzcelts skaistais Iecavas kultūras nams.
Turpretī šodien, lai liegtu zemniekiem iespējas lemt par savas produkcijas pārstrādi un realizāciju, tiek likti visādi šķēršļi kooperatīvu kustības attīstībai. Piemēram, 90. gadu sākumā tika privatizēti lielie piena kombināti. To drīkstēja darīt tikai piensaimnieku sabiedrības, kuru statūtkapitāls bija 100 latu. Pēc dažiem gadiem “gudri vīri” valdībā izdomāja, ka zemnieki ir par dumjiem, lai kontrolētu piena kombinātu darbību, un, veiksmīgu biznesa darboņu lobēti, panāca, ka statūtkapitāls obligāti bija jāpalielina līdz 2000 latiem. Tam, manuprāt, nebija absolūti nekāda ekonomiska pamatojuma, jo lielākā daļa šo biedrību neveica saimniecisku darbību. Toties, piemēram, Bauskas piena kombināts visai drīz nonāca krievu biznesmeņu rokās.
Arī kredītkooperatīvu ir grūti nodibināt, lai arī tā statūtkapitāls ir samazināts no 5000 līdz 2000 latiem. Turpretī liberālisma citadelē ASV kredītkooperatīvu vēl pirms dažiem gadiem varēja nodibināt bez statūtkapitāla. Bija tikai jāsamaksā simboliska 50 USD reģistrācijas maksa attiecīgās valsts iestādēs.
Uzskatu, ka I. Jakovels tiražē melus, teikdams, ka Latvijas lauksaimnieki saņem lielas ES subsīdijas. Atbalsts mūsu zemniekiem ir tikai 25% no veco Eiropas valstu atbalsta apjoma.
Rietumu, jo sevišķi skandināvu zemnieku un ne tikai zemnieku, pārticības pamatu veido gan lielākas ES subsīdijas, gan attīstītā kooperatīvu, kooperatīvu savienību un to uzņēmumu sistēma, ar kuru starpniecību tiek pārstrādāta lauksaimniecības produkcija un iekaroti jauni tirgi – nopirkti “prihvatizētie” Latvijas dzirnavnieki un citi pārstrādes uzņēmumi. Skandināvu zemniekiem piederoša kooperācija pat gatavojās celt celulozes kombinātu Latvijā.
Liberālās varas partijas ir darījušas visu, lai sašķeltu zemnieku kustību. Manuprāt, speciāli ir veicināta četru dažādu lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju izveidošanās – Zemnieku federācijas, Lauku atbalsta asociācijas, Statūtsabiedrību asociācijas un Zemnieku Saeimas. Mākslīgi radītā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP), kura pilnībā tiek uzturēta no Zemkopības ministrijas budžeta un ES, ne vienmēr izsaka zemnieku vairākuma intereses. Zemnieku Saeima, ko izveidojuši lielsaimnieki, manuprāt, galvenokārt lobē tikai vienas partijas intereses Saeimā.
Mani pārsteidz I. Jakovela nepārprotami izteiktais naids pret zemniekiem.
A. PUNKA Mežotnē
