Kādā redakcijas rīkotās telefonakcijas laikā uz «Bauskas Dzīvi» piezvanīja Gundega no Bauskas. Viņa bija izmisusi.
Kādā redakcijas rīkotās telefonakcijas laikā uz «Bauskas Dzīvi» piezvanīja Gundega no Bauskas. Viņa bija izmisusi. Bezdarbs, rūpes par ģimeni, apziņa, ka agronomei ar augstāko izglītību šajos laikos lūkot pēc darba profesijā ir veltīgi… Taču pats svarīgākais, ko Gundega vēlējās, – rast mierinājumu, uzticēt kādam savu sāpi un gūt sapratni.
Psiholoģes apmeklējums bijušajai agronomei licis piedzīvot vien vilšanos un sarūgtinājumu. Taujājot pēc darba, nācies saskarties ar līdzcilvēku nesmalkjūtību…
Atstāstot Gundegas rūpestus avīzes lasītājiem, uzdevu retorisku jautājumu – varbūt mierinājums slēpjas spējā saprast kādu, kuram klājas vēl grūtāk?
Pēc šīs publikācijas uz redakciju piezvanīja Gundega. Nē, tā nebija mana iepriekšējā sarunu biedre. Runātāja bija Gundega Bulāne no Īslīces pagasta. Agronome ar augstskolas diplomu kabatā. «Tieši tāpēc jau zvanu,» taisnojās zemnieku saimniecības apsaimniekotāja. «Satiek mani uz ielas kaimiņi un vaicā – vai tad tev tik švaki klājas, ka meklē mierinājuma vārdus «caur» avīzi? Jutos pārsteigta, jo publikāciju avīzē nebiju vēl lasījusi. Izrādās, ka ir vēl kāda Gundega un arī agronome manos gados! Varbūt esam kopā studējušas?!»
Zemniece neslēpa lepnumu, pavēstot, ka ar dzīvi viņa tiekot galā, turklāt labprāt varot palīdzēt vēl kādam. Varbūt savai vārda māsai?! Iespējams, pilsētas Gundegai noderētu tieši Īslīces Gundegas padoms, pieredze un pašapziņa. «Būtu interesanti iepazīties,» sacīja Gundega Bulāne un piedāvāja savu tālruņa numuru (25949) otrai Gundegai. Ļoti gribētos, lai sievietes sazinātos un satiktos! Satiktos un saprastos!
