Jānis Turks vairāk nekā 30 gadu strādā par šoferi. Ziemas sezonā darbā atvaļinājums, tāpēc lieki laiku netērē un savām rokām atjauno māju.
Visu mūžu pie «ruļļiem»
Jubilāra dzimtā puse ir Codes pagasts. Viņš tur dzimis un audzis, mācījies un sācis darba gaitas. Jānim ir divus gadus vecāks brālis, ar kuru jaunībā kopā būts soli solī kā darbos, tā nedarbos. Pēc Codes pamatskolas Jānis mācījies Mežotnes profesionāli tehniskajā vidusskolā. Gadu izglītojies par traktoristu, tad saņēmis iesaukumu armijā. Dienējis Baltkrievijā, kur vadījis smagās automašīnas.
Jānis visu mūžu pelnījis iztiku, stūrējot kādu spēkratu. Viņš vadījis smago automašīnu Codes pagasta kolhozā, auto stūrēts arī darbā milicijā, un pāris gadu Jānis bijis neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas šoferis. Izmēģinājis arī tālbraucēja un autobusa vadītāja arodu. «Braucot ar smago pa ārzemēm, galvenokārt Ungāriju, Slovākiju un Čehiju, es sāku justies slikti, jo pārāk ilgi biju projām no mājām. Arī vadot skolēnu autobusu, es vienas dienas laikā noguru vairāk, nekā nedēļu braucot ar smago auto. Nezinu, kāpēc tā. Tagad strādāju par smagās mašīnas šoferi firmā, kura labo un būvē autoceļus. Godīgi sakot, tā stūres grozīšana jau pieriebusies, jo citreiz nākas pat automašīnā gulēt pa nakti, bet kaut kas ir jādara un ir jāstrādā,» smaidot nosaka J. Turks.
Māju izvēlas vietas dēļ
Īslīces pagasta mājas «Zemgaļi» Jānis iegādājies pirms desmit gadiem. Nams bijis teju izpostīts, pussabrucis un vairāk atgādinājis graustu nekā ēku, kurā varētu normāli dzīvot. Tiesa, Jānis bijis citās domās. «Uzreiz, kā ieraudzīju vietu, kur māja atrodas, es nolēmu to iegādāties. Visapkārt plešas Zemgales līdzenumi, pagalmu ieskauj koki. Jaunas mājas meklējumos biju jau sen, tiklīdz nonācu šeit, sapratu, ka ēka ir īstā. Jā, te darba bija un ir vēl daudz, bet paša rokām lēnām savedu visu kārtībā,» stāsta jubilārs. Jau pilnībā retaurēta viena mājas daļa, iekšpusē izremontēta pēc mūsdienu standartiem. Par vēstures mantojumu kalpo virtuves krāsns, kurai Jānis ciemošanās dienā lika jaunu apmetumu. Arī nama milzīgais pagalms ir labiekārtots un skaisti iekopts. Ēkas otra puse mūsdienīgu veidolu iegūst lēni un pacietīgi. Pašlaik lielās telpas kalpo par noliktavām, bet arī tās kādreiz tiks izremontētas. Pagalma vienā stūrī ir dīķis, kurā zivju gan neesot.
Jānis ir lauku cilvēks. Viņš tur vistas, govi un teļu. «Mūsdienās reti kurš tur lopiņus, bet man patīk šī nostalģija pēc agrākajiem laikiem. Priecājos par paša gādātu pienu, krējumu un sviestu. Arī olas veikalā nav jāpērk. Jā, darāmā ir vairāk, un lopu dēļ esmu piekalts mājām, bet tas manas dzīves kvalitāti nemazina,» pārliecināti saka īslīcietis.
Dejas, medības un makšķere
Jaunībā Jānis daudz dejojis. Viņš ar tautiskajām dejām aizrāvies desmit gadu «Codes jauniešos» un «Biguļos». Dejām gan vairs neatliekot laika. Jānis ar prieku atceras uzstāšanos Dziesmu un deju svētkos. Kopā ar kolektīvu izbraukājis Latviju krustu šķērsu. «Žēl, ka notika šīs ķibeles ar svētku koncertu biļetēm. Daudzi palika bešā, un veids, kā biļetes tirgo, ir nepareizs,» uzskata īslīcietis.
Agrāk Jānis bijis aktīvs un kaislīgs mednieks, bet nu vairs ne. Tiesa, nereti viņš dodas makšķerēt, bet arī šim hobijam laika paliekot aizvien mazāk.
