Vecumnieku novada Misas ciema uzņēmēju ģimenei šogad ir jubileja – vīra Jāņa Miklaševiča uzņēmumam «Ērika un Co» apritēja 25 gadi, sievas Lindas Balodes firmai «Lindatravel» – pieci gadi.
Jāņa Miklaševiča telekomunikāciju uzņēmums SIA «Ērika un Co» no Vecumnieku novada Misas ciema ilgu laiku bija pazīstams lielākoties Bauskas rajona teritorijā. Tomēr ar jauno gadu uzņēmums būs pārstāvēts daudzās jaunās vietās ārpus bijušā rajona teritorijas.
Strādā uz «visu banku»
Līdz šim SIA «Ērika un Co» televīziju un internetu nodrošināja Uzvarā, Pācē, Rītausmās, Bauskā, Iecavā, Misā, Vecumniekos, Stelpē, Bārbelē, Vallē un citās bijušā Bauskas rajona apdzīvotās vietās. Tomēr jau 2018. gadā uzņēmums darbosies Siguldā, Saulkrastos, Zvejniekciemā, Jaunolainē, Gaismā, Baldonē, Allažos, Muceniekos, Silakrogā, Gaujā.
«Noteikti vēl kādu vietu nenosaucu. Nav tā, ka esmu baigais magnāts, kas pārņem citu televīziju tīklus. Vienkārši citi kolēģi sāka biznesu tādā vecumā, kāds man ir tagad. Pēc 25 gadiem viņi ir pensijas vecumā un saprot, ka trūkst dukas noturēties tirgū. Tā es ik pa laikam kādu tīklu pārņemu vai nopērku,» stāsta J. Miklaševičs.
Uzņēmējdarbībā kļūst arvien sarežģītāk. Katru gadu likumdošana paredz kādas jaunas izmaksas. Tāpēc uzņēmumam ir izdevīgi kļūt lielākam, jo tā pārmaiņām pielāgoties vieglāk.
«Summas, kas negaidīti jāmaksā, var būt nežēlīgi lielas. Citi nobīstas un pārtrauc darbību. Es nevaru iet pensijā, un paliek izvēle – vai nu turpinu strādāt uz «visu banku», vai padodos,» atzīst uzņēmējs.
Katrs var ietekmēt
Telekomunikāciju nozare ir atkarīga no ļoti daudzu varas iestāžu lēmumiem. «Esmu pakārtots Satiksmes ministrijai, Kultūras ministrijai padotajai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, Finanšu ministrijai. Vēl ir kontrolējošās institūcijas un regulators. Katrs var kaut ko izdomāt,» stāsta J. Miklaševičs.
Kā piemēru viņš min iepriekšējā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes vadītāja Aināra Dimanta ideju ielaist nacionālajā apraidē trīs jaunus televīzijas kanālus. «Doma bija laba, bet mums pirms Ziemassvētkiem paziņoja, ka no 1. janvāra jāsāk rādīt. Visās kabeļtelevīzijas stacijās vajadzēja iegādāties aparatūru, uzmontēt un sagatavot,» atceras uzņēmējs.
Katrā kabeļtelevīzijas galastacijā viena jauna kanāla ierīkošanai iztērē apmēram 500 eiro. Kopā desmit kabeļtelevīzijas stacijas, katrā trīs kanāli. Finansiāli to izturēt bijis grūti – vēl tagad ir problēmas sabalansēt finanšu darbību.
Internets izmaksā dārgi
Televīzijas apraide un interneta nodrošinājums notiek gan ar kabeļu, gan bezvadu tīkla palīdzību. «Bezvadu apraide ir smags rūpals. Ar kabeļiem ir vienkāršāk, un iespējas ir lielākas,» stāsta J. Miklaševičs. Viņš skaidro, ka interneta izmaksās dārgākā ir optikas kabeļa īre. «Rīgā interneta cenas var būt pavisam smieklīgas, jo saturs nemaksā tik dārgi, cik transportēšana. Mums laukos optiskā kanāla īre ir tūkstošos eiro mērāmi cipari,» uzsver uzņēmējs.
Eiropas Savienības projekts, ar kura palīdzību līdz pagastu pārvaldēm aizvilka optiskos kabeļus, lauku uzņēmējam labumu nav devis. «Projekta pārrunās piedalījos kā mazais operators. Ar mani runāja un kontaktējās, bet neuzklausīja un ieteikto neizdarīja,» vērtē
J. Miklaševičs. Piemēram, Valles optiskais kabelis iet caur Vecsauli un Bārbeli. Optikas gals atrodas Valles pagasta pārvaldē, kas ciema teritorijā ir nomaļa vieta. Lai pieslēgtu to daudzdzīvokļu namiem, jāiegulda tūkstoši. Vienkāršāk ņemt internetu no citas vietas, kur sanāk lētāk, atzīst uzņēmējs.
Bauskas novada Gailīšu pagasta Uzvarā optiskais kabelis ir aizvilkts līdz vidusskolai, bet izrādās, ka SIA «Ērika un Co» pašreizējā tīkla kapacitāte ir pilnīgi pietiekama, lai varētu pieslēgt visus ciema iedzīvotājus internetam.
Latvijas «Nokia»
Uzņēmumā strādā četri cilvēki, bet Jānis atzīst, ka meklē darbiniekus. «Ar jauniem darbiniekiem ir ļoti sāpīgi. Nav uzreiz gatava speciālista. Kamēr mācās, atdeve ir ļoti maza. Tāpēc ļoti piesardzīgi vērtēju jaunu darbinieku pieņemšanu,» stāsta J. Miklaševičs. Viņš skaidro, ka darbinieks ir uzņēmuma seja – jāizskatās uzticamam, lai var strādāt mājokļos. «Šis cilvēks var būt vienīgais, ko no mana uzņēmuma klients satiek. Ir brīži, kad darba intervija beidzas ar pirmo telefona sarunu – ja runā rupjiem, necenzētiem vārdiem, nevar ar potenciālo darba devēju pieklājīgi aprunāties, tad ar klientu arī nevarēs,» pauž uzņēmējs.
Izbrīna augstākās izglītības kvalitāte – Rīgas Tehniskās universitātes absolventi neesot strādājuši ar Latvijā ražoto «MikroTik» elektronisko komunikāciju maršrutētāju tehniku, atklāj firmas vadītājs. «Tās ir tehnoloģijas, par kurām mūs pasaulē apskauž. Meklējam Latvijas «Nokia», bet tā jau strādā! Kad ārzemēs kādā izstādē pasaku, ka esmu no Latvijas, man spiež roku ar lielu cieņu. Saka: «Ko jūs ar mani runājat, jums taču ir «MikroTik»!» Latvieši bieži nespēj novērtēt sasniegto, priecājas tikai par igauņiem,» smaida uzņēmējs.
Maksa par dzīvi ciemā
Ģimenē aug divi puikas – Reinis un Markuss. Tēvs atzīst, ka viscentīgāk ar puišiem pašlaik nodarbojas mamma. «Tas Lindai ir otrs darbs, turklāt ar pilnu slodzi,» teic Jānis.
«Pēcpusdienās sāku šofera darbu – pa pulciņiem izvadāt,» stāsta Linda Balode, «tāpēc man ir svarīgi, ka birojs ir mājās, ir darbinieks ar pilnu slodzi un dzīvi varu pakārtot bērnu vajadzībām. Prioritāte man ir bērni, un es pašlaik ieguldu viņos.» Markuss mācās ģitāru un klavierspēli Vecumnieku un Iecavas mūzikas skolā. Reinis pats gribot maksimāli daudz apgūt.
Aktīvajai uzņēmējdarbībai un bērnu izglītošanai ir sekas – briesmīgajos lauku ceļos cieš mašīnas. «Autoserviss ir mūsu ikdiena. Nav izvēles. Uzņēmumam tās ir visbiežākās pavadzīmju pozīcijas. Tā ir maksa par to, ka tu strādā laukos. Vari braukt, cik saudzīgi gribi, tāpat mašīnu sabojāsi. Es nevaru atļauties nebraukt pa lauku ceļu,» saka J. Miklaševičs.
Labs tandēms
Brīžiem ģimene izraujas no lauku ikdienas un ļaujas savam lielākajam vaļaspriekam – ceļošanai. No abiem iznāk labs tandēms – savs ceļošanas eksperts un labs fotogrāfs. «Nesen bijām uz trim dienām Izraēlā, Eilatā. Ikdienas grafiks ir ļoti saspringts, ilgāk nesanāca. Ieliku aprakstu, labas Jāņa bildes, un cilvēki raksta: «Tu mani iedvesmoji, es arī gribu uz turieni!» Es pati arī esmu iedvesmota,» smaida Linda.
Jānis Miklaševičs gan norāda, ka arī mūspusē jāmeklē stāsti, ko slēpj apdzīvotas vietas. «Piemēram, Vecsaule. Kas tur ir? Tur strādāja Imanuela Kanta brālis mācītājs, tāpēc Kants atbrauca uz Latviju un «Tīrā prāta kritiku» iespieda Rīgā,» stāsta Jānis Miklaševičs, «tā var atrast, ar ko lepoties arī tepat, mūsu novados.»
Noslēpumainais nosaukums
SIA «Ērika un Co» reģistrēts 1992. gada 16. oktobrī. «Toreiz naudas pelnīšanas veidi bija dažādi. Tas bija kooperatīvu laiks, kad Latvijas valsts pat vēl nebija dzimusi,» atceras Jānis Miklaševičs.
Tā tapa uzņēmums, kurš vispirms piedāvāja televīzijas un vēlāk interneta pakalpojumus. «Biznesu sāku pusaudža vecumā – man bija 17 gadi. Liels paldies tētim Česlavam Miklaševičam, kurš man uzticējās un kā aizbildnis palīdzēja sakārtot juridisko pusi. Es uzņēmos tehnisko,» stāsta uzņēmējs.
Toreizējā haosā reģistrēts uzņēmums ar nosaukumu, kuram ar Misu sakara bija maz. «Tētim bija izdevība aizbraukt uz Kanādu ciemos pie brālēna. Ērika bija mana tēva brālēna meita, ar kuru tēvs sadraudzējās. Naivi domādams, ka varbūt ārzemniekiem būs kāda interese par Latvijas uzņēmumu, pieņēma šo nosaukumu,» smaida uzņēmējs.
Pieredzes firmu dibināšanā nebija. Pieteikumu rakstīja ar rakstāmmašīnu. «Tēva draugs no Saeimas iedeva statūtu paraugus ar «Uzņēmums un Co», un mēs arī paņēmām «Ērika un Co». Tā 25 gadus dzīvojam,» stāsta J. Miklaševičs. «Klienti un sadarbības partneri bieži domā, ka viņš ir Ērika vai Ēriks,» smej sieva. «Patiesībā mēs esam «Co» – tie visi pārējie. Man svarīgāk toreiz bija – ko varu izdarīt, nevis nosaukums,» smaida Jānis.
Atceroties uzņēmuma pirmos gadus, Jānis teic – licies, ka nekas nav grūti, jo bijis ļoti jauns un spēcīgs. «Tagad ir izjūta, ka ar katru gadu ir aizvien trakāk. Birokrātijas mašinērijas nasta ar katru gadu piebriest,» saka J. Miklaševičs.
Personīgais tūrisma serviss
SIA «Lindatravel» dibināta 2012. gada 10. decembrī. «Bija vērts dibināt uzņēmumu. Galvenais, ka daru to, kas man patīk, un nodrošinu darbiņu vēl kādam citam,» vērtē uzņēmuma īpašniece Linda Balode.
Sākotnējais mērķis – piedāvāt ceļojumus ar pēc iespējas mazākām izmaksām – laika gaitā ir mainījies. «Vairs nav krīzes gadi. Daudziem klientiem ir pietiekami daudz līdzekļu, kurus var veltīt ceļošanai. Tagad svarīgāka ir personīgā pieredze, draudzīga attieksme,» stāsta uzņēmēja.
«Ārzemēs kaut kas tāds būtu ultrabagātiem cilvēkiem – personīgais tūrisma serviss, kurš atbild par visiem jautājumiem: reģistrē, rezervē, sagādā mašīnas. Bija gadījums, kad bērns palika Austrijā. Zvanīja Lindai, lai bērnu dabūtu uz Latviju. Viņa atrada, kas pieskata, un visu pārējo arī sarunāja,» atceras J. Miklaševičs.
Uzņēmējai dzīvoklī ir birojs, kurā ikdienā strādā. Vēl viena darba vieta ir Bauskā. «Tur bija izdevīgi atvērt biroju – tuvu dzīvesvietai. Uz Rīgu būtu grūtāk un dārgāk izbraukāt, lai arī sapnis ir dzīvs,» stāsta L. Balode. Biroju apmeklē arī baušķenieki, bet ne daudz –
pārsvarā saziņa notiek ar telefona un interneta starpniecību. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību, tāda aģentūra laukos Misā vai Bauskā var darboties.
Jādejo kā karalienei
Otra ģimenes aizraušanās ir dejošana. «Man vienmēr ir paticis dejot. Vecāki danco Dziesmu un deju svētkos jau no pagājušā gadsimta 70. gadiem,» saka J. Miklaševičs. «Skatījos šovu «Dejo ar zvaigzni!», sēdēju mājās ar diviem maziem bērniem un «tecināju siekalas»: «Man arī gribas! Tik skaisti!»,» atceras L. Balode.
Vienīgās brīvās dienas pārim ir svētdienas, un šajā laikā izdevās atrast balles deju kursus «Manieres». «Kādreiz bija balles dejas aristokrātiem, un pēc tam radās sporta dejas. Ienākot disko, balles dejas it kā nomira, tik sporta dejas vēl dzīvas, bet tur filozofija ir cita – pusotrā minūtē sevi perfekti jāatrāda. Pēc vienas dejas jau esi aizelsies. Ballē – nenosvīdušam, nenovelkot žaketi, jānodejo četras stundas. Tehnika un dejošanas maniere ir citādāka. Vajag dejot tā, lai, ja dejotu Anglijas karaliene, tas neizskatītos smieklīgi,» vērtē uzņēmējs.
Īpašā «odziņa», kas pievelk balles deju cienītājus – iespēja piedalīties patiesi krāšņās un lielās ballēs. Deju studija tādas rīko divreiz gadā. ««Rotari klubs» 17. novembrī organizē labdarības balli. Ieeja par ziedojumiem. Rozentāla freska atjaunota par šādā ballē iemaksāto naudu, latviešu biedrības namā restaurēti karogu turētāji un karogu kāti. Bija «Baltijas balle» septembrī, kuru rīkoja krievu kompānija, desmit tūkstošus eiro ziedoja Rīgas horeogrāfijas skolai. Kalpaka ballē ziedo, lai atjaunotu Lāčplēša ordeņa kavalieru pieminekļus. Balles vēsturiski bijušas labdarības pasākums,» stāsta J. Miklaševičs.
Vēl viens ieguvums – iespēja atslēgties no ikdienas rutīnas. «Dzīve ir tāda, kādu to izveidojam. Nav bieži tie brīži, kuros vari saposties, atslēgties, nedomāt par darbu, par bezgala daudzām problēmām. Dzīvesbiedriem šāda atpūta ir ļoti svarīga. Patiesi labs hobijs, kas pāru attiecības uztur un atsvaidzina. Tas brīdis, kad esi saposies un vari paskatīties, cik skaisti izskatās sieva, – tas ir ļoti veselīgs moments savstarpējās attiecībās,» smaida uzņēmējs.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
