Bauskas pulksteņmeistars Vilnis Bankevics un viņa sieva Marta visu brīvo laiku velta dvēseles, gara un intelekta kopšanai.
Bauskas pulksteņmeistars Vilnis Bankevics un viņa sieva Marta visu brīvo laiku velta dvēseles, gara un intelekta kopšanai. Viņi apmeklē garīgās un laicīgās mūzikas koncertus, teātrus, operas un baleta izrādes, festivālus un izstādes.
Vilnis labo pulksteņus no 1979. gada. Viņš nodibinājis individuālo uzņēmumu «Laiks». Marta beigusi floristikas kursus un aizraujas ar ziedu kārtošanu. Interesentu grupai Bauskas slimnīcā viņa vada Bībeles studiju programmu «Augsim stipri Dieva ģimenē».
Bankevicu pārim šī ir otrā laulība. Martas divi bērni jau pieauguši, viņa ir jauna vecmāmiņa. Dzīvesbiedrus vieno līdzīgs pasaules uzskats un interešu daudzveidība.
Daudzreiz esmu jūs abus redzējusi izrādēs, koncertos un baznīcās Latvijas dažādās vietās. Man radies iespaids, ka svarīgi kultūras dzīves notikumi nav iedomājami bez jūsu klātbūtnes.
Vilnis: «Tas izklausās mazliet pārspīlēti. Taču nenoliedzu, ka savas aizraušanās esam «sagrupējuši» tā, lai pagūtu piedalīties visos nozīmīgākajos sarīkojumos. Diapazons ir ļoti plašs – sākot no dievkalpojuma un beidzot ar jautru komēdiju. Informāciju par kultūras notikumiem Latvijā gūstam no laikrakstiem un radio.
Vairāk tomēr cenšamies apmeklēt garīga rakstura sarīkojumus. Rīgā, Jāņa baznīcā, esam noklausījušies daudz lielisku koncertu, tāpat arī Anglikāņu baznīcā. Lielākās aktivitātes mums saistās ar Kuldīgas Svētās Katrīnas luterāņu draudzi.»
Marta: «Es paskaidrošu, kālab. Esmu kuldīdzniece. Ar Vilni apprecējos pirms deviņiem gadiem, taču uz Bausku pārnācu dzīvot tikai pērn. Abi esam draudzes locekļi. Līdz pagājušajam gadam veicu dievnama dizaineres pienākumus. Svētkos rotāju altāri un telpas. Vilnis joprojām ir draudzes pērminderis. Divas reizes mēnesī viņš asistē mācītājam svētdienas dievkalpojumos.»
Vai tā ir liktenīga nejaušība, ka abi kopā esat arī baznīcā? Parasti notiek tā – dievnamu lielākoties apmeklē sievietes. Savukārt vīrieši pievēršas gluži sadzīviskām baudām, piemēram, svētdienās kopā ar draugiem malko alu.
Marta: «Mēs katrs ticībai esam pievērsušies, brīvas gribas vadīti. Pirms daudziem gadiem pārdzīvoju negaidītu triecienu – smagu, neizskaidrojamu slimību. Es nevēlos par to vairāk stāstīt, taču piebildīšu, ka garīga attīrīšanās palīdz cilvēkam atgūt veselību pat tad, kad medicīna šķiet bezspēcīga.»
Vilnis: «Pēc iepazīšanās ar Martu iesvētījos. Katrīnas baznīcā salaulājāmies, un kļuvu par pilntiesīgu draudzes locekli. Redzot Martas rosīgo darbošanos, nevarēju palikt malā. Palīdzu sievai gatavot uzvedumus par Bībeles tematiem, ko svētdienas skolas bērni iestudē svētkos. Arī pats piedalos izrādēs. Marta šuj tērpus un veido ziedu kompozīcijas altāra noformēšanai.»
Jūsu brīvdienu maršruts Bauska–Rīga–Kuldīga šķiet nemainīgs. Kā pagūstat nokļūt arī citur?
Vilnis: «Mēs rūpīgi plānojam braucienus. Nav prātīgi «dzīt» mašīnu uz Kuldīgu bez apstāšanās. Pa ceļam var gūt daudz interesantu iespaidu. Rīta pusē mēdzam iegriezties Dobelē, paspējot piedalīties dievkalpojumā un izstaigāt vecpilsētu. Atceļā piestājam Pedvālē vai kādā citā kultūrvēsturiskā vietā.»
Marta: «Pagājušajā rudenī kopā ar Vilni izstrādājām brīvdienu maršrutu pa Zemgales dievnamiem. Piedalījāmies Vecumnieku baznīcas jauno ērģeļu iesvētīšanā. Paguvām noklausīties jaunā teologa Arta Burova sprediķi Bārbeles luterāņu dievnamā, bijām arī Jaunsaules un Sesavas baznīcā.»
Kādi ir jūsu spilgtākie laicīgās kultūras iespaidi pagājušajā sezonā?
Marta: «Noteikti Senās mūzikas festivāls Bauskā. Mēs esam tā «fani» kopš 1993. gada. Agrāk apmeklējām visus festivāla koncertus. Tagad finansiālu apsvērumu dēļ aktivitāte ierobežota, taču emocionālā dzirksts, ko gūstam sarīkojumā, ne ar ko nav salīdzināma. Tā ir pilnīga dvēseles un gara brīvība, saskaņa ar sevi un pasauli.»
Vilnis: «Pirmie festivāli bija sirsnīgāki un emocionālāki. Tagad mazliet jūtama komercializācija. Lai nu kā, bet vasaru bez festivāla grūti iedomāties.»
Marta: «Šogad Pūpolsvētdienā noklausījāmies Zigmara Liepiņa jauno operu «No rozes un asinīm». Es to uztvēru kā kristīgu skaņdarbu, lai gan iepriekš biju dzirdējusi pretrunīgas atsauksmes. Pirms dažiem gadiem kopā ar Vilni un Kuldīgas luterāņu mācītāju Viesturu Pirro vienu dienu pavadījām Turaidā. Izstaigājām visus stūrīšus, kas saistīti ar leģendu par Turaidas Rozi, mēģinājām iztēloties senatnes notikumus. Iespējams, tas palīdzēja iejusties operas noskaņā, nemeklēt skaņdarba vainas, bet ļauties mūzikai.»
Tas ir jauki, ka, gatavojoties sarunai, jūs neesat aizmirsuši arī mākslas pasaules vizuālo liecinieci – teātra programmiņu kolekciju. Gandrīz nespēju noticēt, ka mēdzat skatīties arī komēdijas. Abi šķietat pārāk nopietni.
Marta: «Jūs gribat vaicāt, kā to visu iespējams apvienot? Redzat, ticība ir tāda lieta – kā loks un bulta. Loks nedrīkst visu laiku būt uzvilkts, uz mirkli tas jāatlaiž. Tieši tāpēc cilvēkam nepieciešamas arī laicīgas, jautras izklaides.
Mūzika «baro» emocionālo pasauli, baznīca – dvēseli, bet glezniecība – estētiskās jūtas.»
Vilnis: «Starp citu, mēs iepazināmies ļoti vieglprātīgā sarīkojumā – diskotēkā Baldones sanatorijā. Toreiz Marta bija paciente, bet es atbraucu kopā ar Bauskas muzikantiem.»
Nu pienācis laiks uzdot gluži sadzīvisku jautājumu. Kā jūs plānojat ģimenes budžetu? Nav noslēpums, ka tik aktīva dzīve prasa papildizdevumus.
Marta: «Citi krāj mantu, bet mēs – iespaidus. Vēl tagad mans tēvs piktojas: «Jāstrādā, jāpelna nauda, bet jūs visu laiku skraidāt apkārt!»
Nekādas īpašas «grāmatvedības» mūsu ģimenē nav. Kad naudiņa ir, ieguldām to biļetēs, pērkam benzīnu braucieniem. Pēc tam pāris nedēļu jādzīvo pieticīgāk. Kāpēc pusdienās noteikti būtu jāēd karbonāde, ja var iztikt ar knapāku, bet veselīgāku pārtiku?
Sarīkojumu apmeklēšana nav mūsu pašmērķis. Būtu maldīgi uzskatīt, ka nevienu brīvdienu nepavadām mājās. Cilvēkam noteikti vajag izbaudīt arī laiskuma mirkļus, neko nedarot un nesasprindzinot prātu. Kā teiktu mācītājs, «dusēt Ābrahama klēpī». Tieši tad neredzamajā pasaulē Dievs visas lietas sakārto.»
