Lennarts Meri – Igaunijas eksprezidents. Dzimis 1929. gada 29. martā Tallinā. Viņa tēvs bija diplomāts un tulkotājs Georgs Meri.
Lennarts Meri – Igaunijas eksprezidents. Dzimis 1929. gada 29. martā Tallinā. Viņa tēvs bija diplomāts un tulkotājs Georgs Meri. Vidējo izglītību iegūstot, L. Meri dzīvojis ārzemēs un jau zinājis četras valodas.
1941. gadā Meri ģimene no Tallinas izsūtīta uz Sibīriju. Pēc atgriešanās L. Meri absolvējis Tartu universitātes Vēstures un valodu fakultāti, strādājis teātrī «Vanemuine». 1958. gadā viņš uzrakstījis pirmo grāmatu, daudz ceļojis, tulkojis. 1986. gadā L. Meri piešķirts Helsinku universitātes Goda doktora tituls. 1990. gadā viņš kļuvis par Igaunijas ārlietu ministru, dažus mēnešus bijis vēstnieks Somijā. 1992. gadā ievēlēts par Igaunijas prezidentu un pildījis šo pienākumu divus termiņus – līdz 2000. gadam.
Lennarta Meri rezidence atrodas pašā jūras krastā Vīmsi, netālu no Tallinas. Latvijas žurnālistu grupa ir brīdināta, ka Lennarts Meri pēdējā laikā nesniedz intervijas. Tāpēc paredzēts, ka saruna ar eksprezidentu ilgs tikai pusstundu. Mēs tiekam lūgti pārdomāt, ko vēlamies uzzināt, lai nenogurdinātu Meri kungu. Taču tikšanās izvērtās divtik ilga, sirsnīga, pārdomu pilna. Intervijas atstāstā izmantotas arī atbildes uz citu kolēģu uzdotiem jautājumiem.
Kā jūs vērtējat Igaunijas centienus pievienoties Eiropas Savienībai?
– Eiropa, kurai pašlaik pievienojas Baltijas valstis, ļoti atšķiras no tās Eiropas, no kuras šķīrāmies 1939. gadā. No šī punkta vairs nevar sākt. To nedrīkst izsvītrot no mūsu dzīves.
Pierast pie šīs domas nav viegli, jo Baltijas tautas ļoti dziļi sevī nes 1939. un 1940. gada traģēdijas. Tā ir mūsu rūgtā pieredze un skarbais rūdījums. Igaunijai, Latvijai un Lietuvai Eiropas cena ir daudz augstāka nekā poļiem, čehiem vai slovākiem. 50 gadu mēs bijām zaudējuši pilnīgi visu – cerību uz savu karogu, himnu un armiju, bet visvairāk apdraudēta bija mūsu valoda.
Kādu jūs redzat pašreizējo Eiropu, kurā varētu būt arī Baltijas valstis?
– Mūsdienās Eiropa ir spējusi apvienoties tādēļ, ka tās vērtību kopums ir bijis pietiekami spēcīgs, lai apvienotu arī ekonomiskās, it īpaši rūpnieciskās, intereses. Patlaban Eiropa ir kā pabeigts arhitektonisks veidojums un paplašināšanās nav vienkārša ne tiem, kuri ienāk, ne tiem, kuri mūs pieņem savās mājās.
Kad ļaudis ar redzējumu par Eiropu sāka šo ceļu, viņi pat nevarēja sapņot, ka Eiropa kļūs par tik neparastu, dažādu valstu apvienojumu, kurā atsevišķas valstis tomēr saglabā patstāvību. Eiropa joprojām stiprina Apgaismības laikmeta vērtības, tostarp cilvēktiesības, valodu vērtības, kultūratšķirības.
Mēs esam tik dažādi, būs grūti par daudz ko vienoties.
– Starp Igaunijas un Sicīlijas (Spānija) iedzīvotājiem tiešām ir maz kopīgu nacionālo iezīmju, taču ES nebūt nevalda tendence, lai igauņi uzspiestu sicīliešiem savu nacionālo raksturu un otrādi. Eiropa ir skaista dažādībā, tā nevis kaitina ar kontrastiem, bet tieši ar to ir pievilcīga. Dažādība nav konflikta iemesls, bet gan pamats saskaņai starp tautām un cieņai pret kultūratšķirībām. Esmu laimīgs, ka 12 gadu varēju veltīt savas valsts centieniem no jauna pievienoties Eiropai. Mana pirmā vizīte Briselē bija 1991. gadā. Tas, kas notiks pēc referenduma, būs kā īsa laulības ceremonija pēc ilgstošas mīlestības.
Ar ko Igaunija garīgā un morālā aspektā varētu bagātināt Eiropas Savienību?
– Mūsu spēks ir vēstures mācības, kas ir dzīvas arī starp ļoti jauniem cilvēkiem. Tas mums dod ne vien morālu iespēju, bet arī morālu pienākumu dalīties ar pārējo Eiropu mūsu vēsturē un zināšanās. Igauņi ir individuālisti, viņi visu grib lemt paši, tāpēc mēs ilgi pārdomājām valsts iespēju iestāties ES. Par laimi, vairāk nekā 50 procenti igauņu pēdējos desmit gados pabijuši ES valstīs un pārliecinājušies, ka Eiropa – tā ir sadraudzība, kurā uz cilvēktiesību pamata darba kvalitāte visiem rada vienlīdzīgus apstākļus.
Vai tomēr nebūtu labāk Igaunijai ārpus ES, lai nezaudētu neatkarību, individualitāti?
– Atbildēšu netieši – ceru, ka sapratīsit zemtekstu. Redziet, gan Igaunijā, gan Latvijā daudziem patīk iedzert, un tad dūšas ir daudz. Vairums dzērumā arī sēžas pie auto stūres un mīl dragāt tieši pa ceļa vidu. Bet pareizāk tomēr būtu ievērot satiksmes noteikumus, lai drošāk būtu pašam un citiem. Viens no priekšnoteikumiem, ko ES nodrošina Baltijas valstīm, ir drošība, mūsu robeža ar Krieviju turpmāk būs ES robeža.
Ar ko jūs nodarbojaties pēdējos gados, kopš vairs neesat prezidents?
– Esmu iestādījis ap 200 kociņu ap savu māju. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis par īpašu dabas mīļotāju vai botāniķi. Agrāk šajā vietā atradās Baltijas kara flotes bāze. Stādot kokus, es dziedēju dziļi ievainotas zemes rētas.
Man ir divi dēli un meita, četri mazbērni, tā ir nākotne.
Vakar pēc ilgāka laika biju grāmatu tirgotavā un tur sastapu daudz paziņu. Cilvēki, kuri joprojām lasa grāmatas, vienmēr ir domubiedri. Visu, kas mani interesēja, atradu grāmatu plauktos, nopirku prāvu saini. Tikai nefotografējiet mani, lūdzu, pie rakstāmgalda. Tas ir kā moku sols, te tapušas manas grāmatas, un rakstniecība nav viegls process.
Igaunijā jūs joprojām esat viena no cienītākajām autoritātēm. Ar jūsu viedokli cilvēki ļoti rēķinās, jūs joprojām sauc par prezidentu. Kā jūs to varētu izskaidrot?
– Man nav atbildes. Varu vienīgi pateikties tautai par uzticēšanos un cieņu.
***
Uzziņai
Lennarts Meri ir Igaunijas Rakstnieku savienības, Kinematogrāfistu savienības biedrs, Somu Literārās biedrības korespondētājloceklis, Eiropas Mākslas, zinātnes un humanitāro zinātņu akadēmijas valdes loceklis. Vairāku citu starptautisku organizāciju valdes loceklis.
1998. gadā Lennarts Meri atzīts par Eiropas gada cilvēku.
No Lennarta Meri grāmatām latviešu valodā 1985. gadā izdota «Kāvu vārtos». Tā ir arī Bauskas Centrālajā bibliotēkā.
Informācija no L. Meri CV, kas saņemts no Igaunijas vēstniecības Latvijā
