Ceļosim! Košzaļā tropu tveicē ekvatora tuvumā.
Ceļosim! Košzaļā tropu tveicē ekvatora tuvumā
Bijusī britu kolonija, tagad pārsteidzoši omulīgs un viesmīlīgs starptautisks finanšu un augsto tehnoloģiju mezgls. Lieliski parki un muzeji, aizraujošs Āzijas kultūru sajaukums, unikāla virtuve un spoži debesskrāpji – tā īsumā varētu raksturot nelielo pundurvalsti Singapūru.
Pirms saullēkta izsoļoju no Čangi starptautiskās lidostas. Pēdējo pusotru dienu neesmu neko citu redzējusi kā tikai lidostas un lidmašīnas. Neliels reibonis, nosēdēts dibens un nežēlīgs nogurums pēc pēdējā 15 stundu pārlidojuma. Taču tas neliedz teju aulēkšiem traukties pretī sen gaidītai atpūtai. Ir marta beigas, bēgot no Latvijas pelēcības un drēgnuma, esmu nokļuvusi košzaļā tropu tveicē ekvatora tuvumā. Turpat pie lidostas man uzklūp taksistu bars, taču aiz viņiem es pamanu sagaidītāju rindu ar plāksnītēm, uz kurām rakstīti ceļotāju uzvārdi. Nez kāpēc mani nodēvējuši par misteru Danosa. Jau pēc mirkļa smaidīgs maza auguma vīriņš ar ieslīpām ačtelēm Jangs ripina manu čemodānu uz nevainojami tīru automašīnu, kas desmit minūšu laikā aizvizina uz izvēlēto viesnīcu.
Nav brīnums, ka Singapūra nosaukta par pilsētu dārzu. Kurp vien veries – mauriņi, kas izskatās kā vakar pļauti, spirgtzaļas palmas, akācijas, košas strelēcijas, neaizmirstamas orhidejas sveicina. Singapūras plānveida apzaļumošana ir bijušā premjera un republikas dibinātāja Li Kuan Ju sasniegums. Tā viņš ticis pie iesaukas “Trakais dārznieks”.
Izjust Austrumu eksotiku
Pieczvaigžņu viesnīcā sagaida tropisko augļu palete un svaigi spiestas sulas, kas ir labs atspirdzinājums dienas sākumam. Saprotu, lai atgūtu spēkus, nepieciešams nosnausties vismaz dažas stundas, par sliktu nenāktu arī rīta pelde baseinā. Noskaidroju, ka tas atvērts jau no septiņiem rītā, neizkravājot koferi, uzvelku peldkostīmu, ietinos hoteļa sniegbaltajā frotē halātā un dodos izvingrināt sastingušos muskuļus. Termometrs pie dvieļu punkta jau sasniedzis +32 grādu atzīmi. Ūdens baseinā nav aukstāks par gaisu.
Lēnām sāku apjaust, ka esmu Singapūrā. Malakas pussalā, kur vienkopus var izjust visu Austrumu eksotiku. Te ir gan sava “Čainatauna”, gan “Mazā Indija”, gan arābu kvartāls. Dienā ir stabili 30 grādi, bet naktī termometra stabiņš nenoslīd zemāk par 23 grādiem. Martā! Tas vien jau spēj ielīksmot sirdi. Izvēlos zvilni zem bambusa lietussarga un jau pēc minūtes dusu saldā miegā. Pamostos no karstas svelmes, kas dedzina manas kājas. Saule ir pakāpusies zemāk, un tās stari veikli bija ieslidinājušies zem mana saulessarga. Kaut biju ieziedusi sauļošanās krēmu ar aizsargfaktoru 60, nolemju, ka pirmajai dienai būs pietiekami, un dodos uz numuriņu, lai sagatavotos iepazīšanās ekskursijai.
Trīs etniskie kvartāli
Mana viesnīca atradās netālu no arābu kvartāla, taču ar roku bija sasniedzama arī “Mazā Indija”. Tas ir Singapūras kolonijas tēva sera Tomasa Raflza mantojums, kurš salā ieradās 1819. gadā un, veidojot jaunu britu tirdzniecības krustpunktu, sadalīja pilsētu nacionālos kvartālos, no kuriem katrs aizņem noteiktu teritoriju. Pundurvalstī mīt trīs galvenās nācijas – malajieši, indieši un ķīnieši, kuru procentuāli ir visvairāk. Agrākos laikos sadalījums kvartālos bija veidots, lai novērstu konfliktus starp dažādām tautībām, bet šodien “Mazās Indijas” un “Mazās Ķīnas” kvartāli līdzās galvu reibinošajiem debesskrāpjiem ir īsts Singapūras nacionālās savdabības iemiesojums. Kurā vietā gan vēl blakus spožam debesskrāpim ieraudzīsit senu indiešu templi?
Singapūrā, kā jau visur Āzijā, ātri kļūst tumšs – krēslo jau ap septiņiem vakarā, bet pēc stundas jau ir pilnīgi satumsis. Nolemju doties uz vienu no etniskajiem kvartāliem – “China Town”, kas slavens ar plašo, raibo un krāsaino tirgu. Saprotu, ka esmu izvēlējusies pareizo diennakts laiku, jo tumsā skats šeit ir visai iespaidīgs. “Mazā Čainatauna” virmo ķīniešu sarkano lampiņu gaismā, visur izkārti karodziņi, skan etniskā mūzika, un preces var nopirkt par ārkārtīgi zemām cenām. Jāteic, ka to pašu var izdarīt arī “Mazajā Indijā”. Ķīniešu, kā arī indiešu kvartālos no koloniālisma laikiem ir saglabājušās mazas divstāvu koka mājas nacionālajā stilā, kuru pirmajos stāvos atrodas mazi veikaliņi. Kaulēties arī var uz nebēdu. Jāuzsver, ka tajā pašā laikā Singapūrā ir arī ļoti daudz ekskluzīvu lielveikalu, ka neviens vien iebraucējs atļaujas pajokot – šī nācija mostas ar “Gucci”, dienu pavada ar “Armani”, bet gulēt iet ar “Versace”.
Paradīzes salā – Sentozā
Nākamajā dienā nolemju apmeklēt blakus esošo salu – Sentozu – mākslīgu veidojumu, ko ar pārējo Singapūru savieno uzbērums. Sentozas sala mani pārsteidza ar skaistām, baltām smilšu pludmalēm, krāšņiem dārziem un parkiem. Salas galā atrodas slavenais Singapūras simbols – lauva ar zivs asti (“Merlion”).
Leģenda vēsta, ka 1299. gadā kāds Palembangas valdnieks, izsēdies šīs salas krastā, sastapis milzīgu sarkanas krāsas lauvu ar melnu galvu. Viņš to uzskatījis par dievišķās labvēlības zīmi, un tā Singapūra ieguvusi savu šodienas nosaukumu, kas skan “singa pura” – “lauvas pilsēta”. Patiesībā gan Singapūras vēsture sliecas daudz tālākā senatnē – jau 7. gadsimtā, būdama malajiešu impērijas sastāvā, šī vieta bija pazīstama kā ievērojama jūras osta.
***
uzziņai
Singapūra izvietota Malakas pussalas dienvidu puses ragā, 137 km uz ziemeļiem no ekvatora. Tā sastāv no galvenās salas, kura ir 616 km2 liela, un no 58 mazām saliņām.
Naudas vienība 1 SGD (Singapūras dolārs) – 0,33 santīmi.
Iedzīvotāju skaits – 4 692 150.
Valoda – angļu, ķīniešu, malajiešu un tamilu.
Laika starpība ar Latviju – sešas stundas.
Latvijas pilsoņiem vīzas nav vajadzīgas, uzturoties valstī līdz divām nedēļām.
