Teroraktu un politiķu jauno frizūru ēnā klusi nočabēja vēsts par «Vienotības» izglītības ministra Kārļa Šadurska lēmumu tomēr atlikt pedagogu algu reformu, saglabājot līdzšinējo atalgojuma aprēķināšanas kārtību. Tātad turpināsim liet nodokļu naudu caurā mucā, maksājot arvien lielākam skolotāju skaitam par arvien mazāku klašu mācīšanu.
Zīmīgi, ka lielākā pretestība sen pārbriedušām pārmaiņām nāk no pedagogu arodbiedrības. Rietumu demokrātijas valstīs profesionāļi pirmie būtu cēluši trauksmi par sistēmas neatbilstību realitātei. Pie mums postpadomju ļautiņi trīc par savu krēslu un atalgojuma nemainību, nevērtējot, vai padara tam atbilstīgu darbu. Tāpēc iepriekš skolotāji tik skaļi iebilda pret ierosinājumu algas noteikšanā piedalīties vecākiem – nedod Dies’, kāds vēl pamanīs, ka ne viens vien saņem naudu par gurķošanos! Turklāt daži algu sarakstā norādītie, iespējams, skolā nemaz neparādās…
Pašvaldības, kuru mērķis pēdējā laikā šķiet principiāla oponēšana valdībai un jebkuram citādam viedoklim, ir tikpat destruktīvas. Lai ministrijas gatavo «sociālos spilvenus» pedagogiem, kurus var nākties atlaist nākotnē, turpinot skolu skaita samazināšanu. Novadu administrācijas saņem pietiekami daudz sabiedrības maksāto nodokļu, lai izglītības funkciju pildītu ar skatījumu nākotnē, nevis vien ar domu par pietiekama skaita vēlētāju balsu savākšanu, lai nepazaudētu iesēdēto krēslu.
Taču tie, kuriem izglītības reformas atlikšana ir visneizdevīgākā, ir nākotnes vecāki, kas vēl paši iet vidusskolā vai studē. Nezinu, vai par to spēj runāt padsmitgadnieki, tomēr studentiem būtu pamats apsvērt, vai nevajadzētu piedalīties diskusijā par labāku skolu savām atvasēm. Vecie ļaudis dabiskā paštaisnuma fāzē pat nepamanīs savu vainu sistēmas stagnācijā, bet «bērni – mūsu nākotne» no tā cietīs visvairāk.
