Aizrautīgam kolekcionāram priekšmetu vākšana nav tikai laika kavēklis; tas ir nopietns darbs, kas palīdz apgūt jaunas zināšanas un prasmes, audzina raksturu, izkopj pacietību. Par to pārliecinājusies Vecumnieku novada Kurmenes pagasta iedzīvotāja Irina Samule, kura jau daudzus gadus krāj un atjauno lelles, kā arī rada jaunas rotaļlietas.
Visu apguvusi pati
«Tas nav vienīgais vaļasprieks. Man patīk ceļot, «špikot» rokdarbus un receptes; ļoti tuva arī teātra māksla un dejošana. Bērnībā vēlējos kļūt par balerīnu, droši vien vairāk gan žurnālos redzēto apbrīnojami skaisto tērpu dēļ,» teic kurmeniete.
Kādreizējā Rīgas meitene jaunībā tomēr izvēlējusies ar medicīnu saistītu profesiju, taču kopš 1980. gada, kad atnākusi dzīvot uz Kurmeni, strādājusi gan par sekretāri, komandanti, lietvedi, gan vietējās pamatskolas ēdnīcā. Skolas virtuvē sastapusi lielisko pavāri un čaklo rokdarbnieci Lidiju Rubeniņu. Abām sapasējušas intereses, un I. Samule no kolēģes daudz ko iemācījusies. «Lai gan mana mamma bija kaucmindiete, viņa neko neierādīja, teica – dzīvē pati visu iemācīsies. Tā arī ir, ka visu esmu apguvusi pati,» atklāj I. Samule.
Liktenīgā fotogrāfija
Kolekcionāre smej, ka mīlestība uz lellēm laikam esot «bērnības trauma», jo tolaik šādas mantas bija retums. Kad beidzot tikusi pie savas lelles, kas mirkšķināja acis un «izrunāja» vārdu «mamma», audžubrālis Andris no Maskavas vesto dāvanu sabojājis, jo vēlējies zināt, kas «lācītim vēderā».
Nopietni par leļļu kolekcionēšanu aizdomāties rosinājusi kāda fotogrāfija. «Mana tante, mammas māsa Lilija, kura devās bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk pārcēlās uz dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), 1972. gadā atsūtīja savu bildi ar lelli pašas šūtā identiskā latviešu tautastērpā. Viņas darbs konkursā – leļļu izstādē – bija ieguvis galveno balvu. Man vienmēr ir patikušas lelles, bet šis foto mani tik ļoti iedvesmoja, ka radās vēlme tās krāt,» atklāj I. Samule. Kolekciju veido gan dāvināti, gan pašas iegādāti priekšmeti ar vēsturi; ar katru no tiem saistās savs stāsts.
Konstance no britu «karbota»
Krājumu ik pa laikam papildina Lielbritānijā dzīvojošā audžubrāļa Andra un viņa sievas Astrīdas pienesums. «Arī es, kad ciemojos pie viņiem, vienmēr lūdzu, lai aizved mani uz «karbotu» («car boot» – no angļu val.); tā tiek dēvēti krāmu tirdziņi. Tur starp senajām lietām īstas pērles var atrast!» par vienu no iespējām tikt pie neparasta eksponāta stāsta kolekcionāre. Tieši tur viņa ieguvusi apmēram simt gadu veco Konstanci. Porcelāna lelle nāk no dzimtas, kur paaudžu paaudzēs dzimuši tikai dēli. Būs jāiegulda liels darbs, lai lelli sapostu, jo drānas «šķīst ārā», tāpēc manta gaida savu atdzimšanu, iepakota kastītē. Ļoti īpaša ir sena, maza un smalka salmu lellīte, ko I. Samule dēvē par savu mīluli. Arī tā noskatīta «karbotā».
Atšķirīga vecuma, lieluma un materiāla lelles nākušas no dažādām pasaules valstīm – Lielbritānijas, ASV, Indijas, Nīderlandes, Vācijas u. c. «Sociālajā vietnē «facebook» sāku sarakstīties ar kādu profesoru, Ajūrvēdas institūta dibinātāju, interesējos par kurkumas īpašībām. Kad pastāstīju viņam par savu hobiju, indietis manu kolekciju papildināja ar aptuveni 80 gadu vecu lelli,» lepojas I. Samule. «Savukārt šī reiz glabājusies Dailes teātrī. Vijas Artmanes un citu slavenu aktrišu ģērbēja krāšņo rotaļlietu uzdāvināja manai draudzenei, bet viņa pērn, manā 65 gadu jubilejā, to atvēlēja manai kolekcijai. Lelle, kuru nosaucu par Viju, ir «filmējusies» un «spēlējusi» izrādēs.»
Apadītas un apšūtas
Pašlaik istabas sekcijā kopā ar krietnu pulku mazu lellīšu vietu radušas aptuveni 30 lielākas lelles, kas jau gatavas sevi izrādīt. Bēniņos glabājas liela kaste ar rotaļlietām, kas vēl jāatjauno. I. Samule neslēpj, ka katrs jauniegūtais priekšmets tiek sakopts – viņa lelles vispirms izģērbj un nomazgā, tad ķeras klāt apģērbam. Izdomas bagātā rokdarbniece drānas restaurē vai darina no jauna. «Man ļoti patīk ņemties ar lellēm, reizēm pat naktī pamostoties domāju, kā salabot tērpu, kā sapost «humpalās» atrastu rotaļlietu. Apadītas un apšūtas tās iegūst pavisam citu izskatu, savukārt man tā ir iespēja audzināt raksturu un radīt ko oriģinālu, jo ideju netrūkst,» pauž entuziaste. Viņa vēlētos kolekciju papildināt ar padomjlaiku lellēm, lai varētu tām šūdināt latviešu tautastērpus; «anglietēm» vaibsti esot pārāk «apgaroti» un ārzemnieciski.
I. Samulei visas lelles ir ļoti mīļas. Tiesa, ne katra jau tikusi pie vārda. Ja priekšmets nāk no kolekcijas, rotaļlieta jau «nokristīta», taču visbiežāk vārdus nākas domāt pašai. Piemēram, no Nīderlandes atceļojušais pārītis ar latvisku sejas izteiksmi nosaukts par Ansīti un Grietiņu.
«Lelles ir tik dažādas! Ieraugu kādu, un tā uzreiz iekaro manu sirdi, jo ir pats labestības iemiesojums. Citas nemaz neuzrunā,» stāsta radošā kurmeniete, piebilstot, ka lelles palīdz atvairīt drūmas domas un noskaņo optimistiski.
Kolekcijā ir arī pa kādai pašas adītai lellītei, taču tās parasti tiek atdāvinātas, lai sagādātu prieku saņēmējam. I. Samules dēli – Einārs un Mārtiņš – lepojas ar mammas vaļasprieku, un viņa cer, ka Mārtiņš izgatavos vitrīnu, kur pārvietot lelles, lai tās būtu ērtāk izkārtot.
UZZIŅAI
Vissenākās lelles tika darinātas no pieejamiem materiāliem – māla, koka, kaula, ādām un vaska. Arheologu uzietās no koka un māla veidotās lelles ēģiptiešu kapenēs datējamas ar 21. gadsimtu pirms Kristus.
Avots: historyofdolls.com.
