Nesen interneta plašumos pamanīju padomju laika dzejoļus. Tie vēstīja par laimīgajiem Ļeņina mazbērniem oktobrēniem, par dziedošajiem pionieriem, par soļojošajiem karavīriem, par partiju, kas visu zina un par mums parūpēsies.
Ņemot vērā tolaik visiem «potēto» ticību partijai, dzīvesveida un idejas propagandu, tikai tagad pamazām varam sākt saprast, cik liels bija cilvēku pacēlums un izpratne, ka atļāva «nomest» uzspiestos uzskatus un paskatīties uz pasauli reāli.
Tiesa, realitāte daudziem nepatika, tad nu izvēlējāmies ko nu kurais. Cits aiz šausmām ir gatavs noticēt visam, ko saka valdība – lai tikai nevajadzētu sākt domāt pašam. Lai gan tieši tagad tas mums visvairāk nepieciešams.
Ir pagājuši tikai divdesmit gadi, propaganda pasaulē ir ieguvusi jaunus apgriezienus. Vismīļākā ir jēdzienu spēle. Kad Saeimā gatavas strādāt nacionālās, vienotās, konservatīvās un progresīvās partijas, ticam šiem skaistajiem vārdiem. Kad citur raksta, ka Latvijā atdzimst fašisms, brīnāmies – kā tad tā? Jēdzienu spēlei nenoticam, ja saprotam, ko tie nozīmē, un redzam, kādi ir reālie darbi.
Lai saprastu, kas mūsdienās ir kas, ik pa brīdim der noskaidrot, ko dažādi jēdzieni nozīmē. Piemēram, kas ir fašisms, demokrātija, oligarhija, konservatīvisms, liberālisms un citi skaļie saukļi un apvainojumi. Pēc tam der izvērtēt, kas no minētā pēc darbiem, nevis vārdiem atbilst apkārt notiekošajam.
Latvijā tagad tas būs ļoti svarīgi, jo pirms Saeimas vēlēšanām par atgriešanos politikā paziņojušas personības, kuras savulaik «aizmēza» tieši vēlētāji. Viņi nāks un solīs. Šogad redzēsim, vai vēl aizvien esam «Ļeņina mazbērni», kas tic partijai un vadonim, varbūt tomēr esam spējīgi skatīties patiesībai acīs.
