Dāņu 20. gadsimta ievērojamākās rakstnieces Karenas Bliksenas vīra Brūra Bliksena-Finekes versiju par Austrumāfrikā nodzīvotiem gadiem ir pierakstījis zviedru autors L. Hagerfošs.
Dāņu 20. gadsimta ievērojamākās rakstnieces Karenas Bliksenas vīra Brūra Bliksena-Finekes versiju par Austrumāfrikā nodzīvotiem gadiem ir pierakstījis zviedru autors L. Hagerfošs. Atmiņu stāstījums ir fiksēts pirmajā personā, kas pastiprina klātbūtnes efektu.
Gandrīz vienlaikus tika izdots K. Bliksenas dokumentāls stāsts par dzīvi minētajā Ngongas fermā. Tajā viņa ne ar vārdu nepiemin savu vīru. To var saprast, jo abu laulāto attiecības, maigi izsakoties, bija pārāk savdabīgas. Viņu saikne bija formāla, un, izņemot kopīgo īpašumu Āfrikā, nekas cits pāri nesaistīja.
Rakstnieces vīrs atstāj vāji attīstīta intelekta un primitīvu emociju cilvēka iespaidu. Savs labums no tā tiek arī dokumentālā vēstījuma lasītājiem, jo viņa stāsts ir daudz vaļsirdīgāks nekā dzīvesbiedres atmiņas. Gluži neviļus B. Bliksenam-Finekem ir izdevies atklāt tipiska eiropieša – asu piedzīvojumu meklētāja – tēlu, kurš citā kontinentā jūtas kā monarhs savā karaļvalstī. Ap Brūru pulcējas vesels bars tādu pašu garlaikotu un lētu izpriecu kāru zviedru, angļu un dāņu. Vienīgie veidi, kā viņi var apliecināt savu “vīrišķību”, ir medības, sievietes un alkohols.
Dažas aprakstītās medību ainas izraisa neizsakāmu pretīgumu, jo savannu dzīvnieki tiek nogalināti bez jebkādas vajadzības un mērķa, vien apmierinot mednieku zemākos instinktus. Āfrika turīgo un dīko eiropiešu skatījumā ir tikai tāda izklaides vieta, kur pilnīgi viss ir atļauts. Pasaule pašlaik piedzīvo nopietnu ekoloģisko krīzi, tajā ir vainīgi tikai baltie cilvēki. Lūk, tāds secinājums rodas pēc dokumentālā stāsta izlasīšanas. Emociju gammu vēl papildina vainas apziņa un atskārsme, ka dziļākajā būtībā eiropietis joprojām ir barbars, nevis augsti attīstītas civilizācijas pārstāvis.
