Kaimiņiene man nesen atkal stāstīja, ka malkas šķūnī atradusi kādu priekšmetu, kas nepieder viņai.
Kaimiņiene man nesen atkal stāstīja, ka malkas šķūnī atradusi kādu priekšmetu, kas nepieder viņai. Secinājums par to bija nepārprotams – nelabvēlis ar svešo mantu kārtējo reizi grib sagādāt ļaunumu. Un tādu gadījumu izklāsts sekoja vai aizgūtnēm – viens sivēns cūku aplokā pavisam nīkuļo, spainis no ķēdes notrūcis un nogrimis akā, piena kanna izlijusi. Un pie visa vainīga tikai tā persona, kas ar ļaunu aci vienmēr noskatot kaimiņu māju. Nedod Dievs kaut ko palienēt no tās «burvju» sētas, tad nelaime tūdaļ būs klāt.
Visu nedienu aprakstu uzklausījusi, līdzjūtīgi māju ar galvu, jo dedzīgajām runām nebija jēgas iebilst. Neviļus vaicāju, vai sacītais tomēr netiek pārspīlēts. Stāstītāja gandrīz apskaitās, – tie fakti taču esot visbaltākā patiesība. Kāpēc tad viņai bijis jātērē nauda un jāmeklē palīdzība, lai visu to nelabumu kāds vismaz kliedē, ja noņemt nevar. Braukuši meklēt pretspēku pie dziednieces, viņa gan prāvu summiņu prasījusi. Vēl palīdzība rasta pie mūkiem kādā klosterī. Tur gan ļaunumu apsolīts nīdēt par velti. Pat pusaugu dēls pēc tā visa mierīgāk guļot un vairs neesot tik nervozs.
Visu to rāmi pārdomājot, atcerējos, ka nesen kāda uzņēmuma darbinieki, negūdami mieru par gaidāmajām pārmaiņām, risinājumu meklēja pie zīlnieces. Viens seanss izmaksājis piecus latus, bet kungi un dāmas mājās pārradušies nomierināti. Varēja noprast, – kāršu licēja zinājusi, ko sacīt, nākotnes ainu nerādīdama drūmu.
Esmu piedzīvojusi neveiksmju periodus un zinu, ko nozīmē iekšējs nemiers un trauksme. Laikam jāpriecājas, ka pašas spēkiem izdevās nedienas pievarēt. Mani nomierināja laba mūzika un grāmata, ilga uzturēšanās dabā. Aizmirsos azartiskā kāršu spēlē. Saknapināju naudu un aizbraucu uz Rīgu apskatīt kādu mākslas izstādi. Galvenais, ka tiku vaļā no drūmuma bez svešu enerģiju iejaukšanās. Un par to enerģētisko ietekmi uz cilvēkiem es tomēr uztraucos. Daudzi tagad nemaz nemēģina spēku rast sevī, bet izvēlas citu ceļu, paļaudamies uz zīlniecēm, dziedniekiem un visādi citādi reklamētiem brīnumiem. Bieži vien tiek izmantota cilvēku lētticība un apmulsums, kas ļaudis piemeklējis šajā sociālās spriedzes laikā. Ja gluži nevar iztikt bez kāda padomdevēja, tad mierinājumu vispirms labāk meklēt pie sev tuviem cilvēkiem, domubiedriem. Citādi viltus dvēseļu glābēju misija kļūst tik ienesīga un viņu slava par daudz vairojas. G. R.Vecumniekos
