ELVĪRAI OZOLAI (Ķibilde) 1975. gadā padomju vara pilsētas izpildu komitejā iedalīja sekretāres vietu. Pirms tam viņu ievēlēja par deputāti.
ELVĪRAI OZOLAI (Ķibilde) 1975. gadā padomju vara pilsētas izpildu komitejā iedalīja sekretāres vietu. Pirms tam viņu ievēlēja par deputāti. Pēc diviem gadiem Elvīru Ķibildi iesēdināja priekšsēdētājas krēslā, kad no šī amata bija aizgājusi Renāte Grīnberga.
No biogrāfijas
1949. gada liktenīgajā pavasarī no Panemunes pagasta Kalniņu mājām uz Omskas apgabalu izsūtīja Pelagrīmu ģimeni, arī astoņus gadus veco Elvīru. Vēlāk, virzoties pa dzīves kāpnēm uz augšu, centīgajai tiesas sēžu sekretārei, vēlāk tiesu izpildītājai bija jāstājas komunistiskajā partijā. Viņa atvairījās ar «melno plankumu» biogrāfijā. Taču, noskaidrojuši, ka Pelagrīmu ģimenes galva nekāds nelietis nav bijis, Elvīras «aizbildņi» ieteikuši izsūtīšanas faktu neuzrādīt.
Piespiedu kļūda
Ar pilsētas izpildu komiteju saistīto dzīves posmu Elvīra uzskata par piespiedu kļūdu, kad viņa atstājusi darbu Bauskas Tautas tiesā. Tās priekšsēdētājs Purviņš savu darbinieci brīdinājis, piesaucot visus mīnusus, kas viņu sagaida. Un viņam bijusi taisnība.
Kādu laiku Elvīra palikusi viena – ar sekretāres un priekšsēdētājas pienākumiem, līdz par sekretāri pieņemta Lidija Lazda.
Lidojums nebija augsts, jo spārni bija apgriezti. «Bez partijas rajona komitejas un rajona Padomes ziņas un norādījumiem neko nevarējām izdarīt,» toreizējo situāciju raksturo E. Ozola (Ķibilde).
«Sāpīgākās bija sadzīves lietas. Sataisījām dzīvokļu gribētāju kaut cik taisnīgu rindas sarakstu. No caurskates partijas rajona komitejā atgriezās pavisam cits saraksts. Protams, dzīvoklis «pienācās» arī man. Nebija dienas, kad, mājās pārnākusi, būtu varējusi teikt: nu gan kaut ko labu kādam esmu izdarījusi. Biežāk biju neapmierināta, ka nespēju palīdzēt. Varbūt par patīkamu varētu uzskatīt uzaicinājumu pārgriezt lenti Nikolaja Dzeņa iekārtotās frizētavas «Sakta» atklāšanā…»
«Ķibildes kāpnes»
Par tām Elvīrai ir šāds stāsts: «Saules ielā, vietā, kur atrodas it kā «manā vārdā nosauktās» un jau pārbūvētās kāpnes, pirms 20 gadiem bija bērnu nobraukāts slīdkalniņš. Gadījās, ka bērni guva traumas. Kad uzbūvēja aptieku un tapa bērnudārzs, pieauga gājēju plūsma un prasība: ierīkot kāpnes. Par tām cīnīties sāka Renāte Grīnberga, es turpināju. Man palīdzēja rajona arhitekte Velga Katkeviča. Kāpnes tika uzbūvētas ar sānceliņu. Šķiet, vēl joprojām tā ir vienīgā vieta, kur domāts gan par bērnu, gan invalīdu pārvietošanos. Vēl jāpiemin Kalna ielas posma paplašināšana pie universālveikala un skvēriņa labiekārtošana lejpus kinoteātra. Sirds sāp par zaudēto bruģi vecpilsētā. Bija jākaro ar pierakstījumiem, uz ko naski bija Komunālo uzņēmumu kombināta vīri. Atceros, kā pa kluso biju norīkojusi šķembu kravu skaitītāju Bērzu ielas sakārtošanai. Kad atnāca rēķins, tajā bija uzrādīts divreiz vairāk kravu. Izdevās piespiest rēķinu kaut nedaudz mīkstināt.»
… Tagad Elvīra Ozola saimnieko deviņdesmito gadu sākumā atgūtajās tēva mājās Brunavā un bauda visus lauku cilvēku labumus un arī raizes.
