Vienpadsmit gadus vecais Juris iesitis pa galvu trīspadsmit gadus vecajai Beatei, nodarot smagus miesas bojājumus.
Vienpadsmit gadus vecais Juris iesitis pa galvu trīspadsmit gadus vecajai Beatei, nodarot smagus miesas bojājumus. Tas noticis pirmdien Liepājas rajona Dunalkas pagastā, pie Rāvas pamatskolas.
Zēns sitis ar koku, jo meitene esot apsaukājusies… Bet skolniecei asinsizplūdums galvā. To izlasīju aģentūras LETA ziņu klāstā.
Spridzekļu iebarošana pīlēm Iecavā ir bijusi viena no bērnu vai pusaudžu vardarbīgajām izklaidēm, par ko runāts un rakstīts mūspusē plašāk. Domāju, ka psihiatriem un psihologiem būtu jāveltī vairāk laika šādu gadījumu izvērtēšanai, bet galvenais – to prognozēšanai un novēršanai. Vardarbība zeļ. Bet par šo tēmu lai izsakās speciālisti. Man šie atgadījumi šoreiz bija iegansts, lai turpmākajā tekstā akcentētu ziņu avotu, liecinieku un laikraksta lomu.
Gadījumā par pīļu spridzināšanu Iecavas policija reaģēja, neatstāja bez ievērības. Bet šķiet, viņi neko konkrētāk iesākt nevarēs, jo notikuma aculieciniece, kura redzēto bija izklāstījusi “Bauskas Dzīvē”, nevēlas publiski atklāt savu vārdu un tikties ar policiju. Tādas ir pilsoņa tiesības, un arī mūsu laikrakstam likums paredz turēt ziņu avotu noslēpumā, nedrīkstam to atklāt nevienam, ja nu vienīgi tiesas zālē pēc tiesas lēmuma.
Katram cilvēkam droši vien ir savi iemesli, kāpēc viņš nevēlas tikt publiski atklāts. Dažkārt man un arī citiem kolēģiem avīzes redakcijā šķiet, ka labāk būtu, ja ziņu avots nāktu uz sadarbību ar policiju, jo tā varbūt tiktu novērsts vai aizkavēts kāds pārkāpums. Tomēr tā ir tikai mūsu iedoma no versijas “kā būtu, ja būtu”. Reālā ikdienas situāciju pieredze ļaudīm liek būt anonīmiem, jo simtprocentīgi droši mūsu valstī nevar pasargāt nevienu. Liecinieku aizsardzības programmas Latvijā ir blefs. Man reiz kāda pieredzējusi advokāte teica: “Patiesībā mūsu liecinieki ir pašnāvnieki…” Arī šis ir viens no iemesliem, kālab likums paredz ziņu avotu aizsardzību.
Laikraksta “Bauskas Dzīve” praksē ir bijis gadījums, kad sava informācijas sniedzēja vārdu neatklājām līdz pēdējai iespējai. arī Bauskas rajona Tiesa un pat Zemgales apgabala Tiesa toreiz pieņēma lēmumu – ziņu avotu neatklāt. Tādējādi mēs savu lasītāju, savu sadarbības partneru uzticēšanos tiešām aizstāvam pat tiesā. To paziņoju visiem lasītājiem atkārtoti – ja jūs redakcijai esat rakstījuši vai citādi piekodinājuši, ka savu vārdu nevēlaties publiskot, mūsu ētisks un likumisks pienākums ir to ievērot. Un mēs citādi nemaz arī nerīkojamies.
