Runāties ar Kasparu Riži par mežu ir kā pastaigāties krāšņā audzē, kur aiz katra pagrieziena gaida jauns pārsteigums – tik dziļas, patiesas mīlestības pret dabu un personības šarma piepildītas ir viņa zināšanas par jomu, kam veltījis visu darba mūžu.
Šogad Kasparam Rižem individuāli un komandai no valsts akciju sabiedrības «Latvijas Valsts meži» (LVM) komunikācijas nodaļas piešķirta nozares balva «Zelta čiekurs» par ieguldījumu sabiedrības izglītošanā. Balvu pasniegs ceremonijā Vidzemes koncertzālē «Cēsis» 1. decembrī.
Ar lielo burtu
Kolēģis Tomass Kotovičs raksturo – Kaspars ir «Mežkopis un Audzinātājs ar lielo burtu», lielisks darbabiedrs.
Kā vēsta Meža dienu sekretariāta pārstāve Māra Mīkule, Kaspars Riže kopā ar kolēģiem izveidojis izglītojošas ekskursijas maršrutu pa Skaistkalnes iecirkņa mežiem, lai parādītu saimniecisko darbību, ceļu būvi, stāstītu par mežu un dabas aizsardzību. No šī gada pavasara ekskursijas pārtapušas izglītojošā pārgājienā «Meža ekspedīcija», kurā devušies vairāk nekā 4000 sko-lēnu un pedagogu no visas Latvijas. Viņš kopā ar komandu apmācījis citus darbiniekus, lai katrā no astoņiem LVM reģioniem būtu ekspedīcijas norises vietas. Kaspars izglīto arī kolēģus – ik gadu jaunos darbiniekus iepazīstina ar pamatprincipiem meža apsaimniekošanā. Savulaik K. Riže ir bijis Aizupes meža tehnikuma pasniedzējs un māk ļoti saistoši stāstīt par mežsaimniecību.
Visiem, kas klausās
Kaspars telefonsarunā ar «Bauskas Dzīvi» uzreiz pieticīgi bilst – viņam «pompozas padarīšanas» ar balvām un ceremonijām neesot pie sirds, tomēr «prieks, ka kaut kas izdevies». Smejot teic, ka sarīkojumam izgludinās mežinieka formu un nospodrinās smagos šņorzābakus, jo uzvalku un kaklasaiti labprāt nevelkot pat reizi gadā.
Laureāts pateicīgs LVM komandai, kas atbalstījusi viņa nodomus un palīdz organizēt «Meža ekspedīcijas» visā Latvijā. Kopā ar kolēģiem uz skatuves kāpis vairākas reizes, bet vienam tas būšot pārbaudījums.
Izglītošanu sācis bez «cēliem nodomiem»: «Man vienmēr sāpējusi sirds, kad citi gudri spriež, kā Latvijā mežus izcērt, zeme pārvēršas tuksnesī un dabas bagātības aiziet bojā. Tāpēc ar «sabiedrības izglītošanu», glauni sakot, esmu nodarbojies visu apzināto mūžu. Vienmēr esmu stāstījis visiem, kas klausās, ko un kā darīt mežā, kāpēc tas jākopj un jāsaudzē.»
Reti jaunībā, daudz vecumā
Mežkopis gan atzīst – cik mežinieku, tik viedokļu. «Lielos vilcienos esam par vienu un to pašu, bet niansēs ir atšķirīga pieeja,» vērtē K. Riže, «es piederu pie tiem, kas ir par retu mežu jaunībā un daudz kubiem vecumā. Manas veidotās audzes, kuras kopj kopš iestādīšanas, vējā un sniegā neko diži postītas nav. Ja trāpās orkāns, kas ceļ ar saknēm ārā, pret to nekas nevar noturēties, bet normāls vējš maniem kociņiem neko nevar izdarīt. Jo katrs koks resnāks, jo mežaudze kopā spēcīgāka. Tāpēc jāretina jaunaudzes.»
Mežu var ieaudzēt trijos veidos, skaidro mežinieks: «Var iestādīt un rūpīgi kopt. Var dabiski ļaut kociņiem ienākt un tad tos «auklēt». Var nedarīt neko. Mežs ir tik agresīva vide Latvijā – visur, kur lauksaimniecības zeme atstāta, dažos gados ieaug baltalkšņi vai bērzi. Otrie dominē visvairāk, jo tie apaudzē arī pamestu māju jumtus, rensteles, redzēts pat no stāvoša auto motora pārsega apakšas dīgstošs bērzs. Baltalkšņi ir izvēlīgāki, tiem vajag labu augsni, tāpēc tie Zemgalē biežāk redzami. Mums meža nekad netrūks, tas tikai nedaudz jākopj.»
K. Riže uzteic Latvijas meža selekcionārus, kam ir izcili panākumi labāko koku izlasē un stādu audzēšanā: «Sēklas kokaudzētavā izdiedzē, kad izstāda kociņu mežā, pēc četriem pieciem gadiem starpība ar mežeņiem ir ļoti labi redzama. Selekcionētie stādi ir daudz spēcīgāki un izturīgāki.»
Turpina tradīciju
Izziņas nodarbības lielākiem un mazākiem līdzcilvēkiem ir turpinājums pirmās brīvvalsts laikā sāktajai Meža dienu tradīcijai, skaidro Kaspars. Tolaik, līdz ar Otrā pasaules kara sākumu apsīkstot poļu viesstrādnieku plūsmai meža stādīšanā, talkā saukti vecāko klašu skolēni. Padomju gados to turpināja, taču pēc neatkarības atjaunošanas neapmācītie talcinieki LVM drīzāk bijuši traucēklis, jo mežu stādīt ir jāprot, turklāt tagad par visiem darbiem ir noslēgti līgumi ar privātajiem uzņēmumiem pāris gadu uz priekšu.
«Sākam ar pastaigām un stāstījumu par mežu, pēc tam dažas rindas var iestādīt. Pāris stundu – bērniem ilgāk nevajag, lai atceras ar patiku. Jāierāda un jāpieskata, kā stādīt – ar ietvarstādiem ir grūti ko sabojāt, ieaugšanas procents ir augsts. Kailsakni atliek nepiespiest vai ielikt nepareizi, un kociņš neieaugs,» skaidro mežkopis.
Ekspedīcijas pārgājienus Kaspars sākumā vadījis pats, pēc tam apmācījis kolēģus reģionos. «Es tik daudz ar bērniem esmu mežā bijis, tur parasti mobilie telefoni visiem aizmirstas,» smaida Kaspars, «daudz atkarīgs no nodarbības vadītāja, tāpēc vērīgi skatos, lai no mežinieku puses ir apmācīti speciālisti. Mežinieki nav ne aktieri, ne pedagogi, saliekam vajadzīgos uzsvarus.»
Cer uz skolu
Bijuši pieredzes apmaiņā pie Somijas kolēģiem, kur notiek līdzīgi pasākumi. Tur noskatīta konkrēta vecuma grupa – maršruts kvalitatīvi sagatavots vairākiem gadiem, lai viena klase divreiz netrāpītos tajā pašā ekspedīcijā.
K. Riže uzteic kolēģi Līgu Abizāri, kura kā metodiķe pedagoģe ar izglītības satura veidotājiem apspriež plašāku programmas izmantošanu. «Man ir cerība, ka skolā būs mežkopības pamati – obligāti, fakultatīvi vai brīvas izvēles, tas lai paliek skolotāju ziņā. Bērni apgūs meža zinības, ies praktiskās nodarbībās, lai redz, kā viss īsti notiek. Šogad to sākām pilotprojektā, nākotnē plānojam piedāvāt visiem,» atklāj mežinieks.
Nekļūs par sprukstiņu
Tagad Kaspars dzīvo Vecumnieku novada Bārbelē, bet pirms tam strādājis par mežzini Skaistkalnē no 80. gadu beigām, kad atnāca uz šo pusi no Saldus. Pieskatījis arī Taurkalnes mežus. «Sākumā bijām trīs cilvēki 23 tūkstošos hektāru meža. Bažījos, kā strādāsim, bet sāka ienākt elektroniskās mērierīces, datori, un tikām galā.» Mežsargi Skaistkalnē bija pieradināti tā strādāt, ka jebkurā laikā varēja atbraukt revīzija, un viss bija kārtībā.
Pēdējos trīs gadus, kopš kādā interneta medijā publicēti Kasparam personiski sāpīgi materiāli par mežu izciršanu, viņš ir LVM komunikācijas daļas darbinieks. Turp vīru uzaicinājis Tomass Kotovičs, novērtējot prasmi aizraujoši stāstīt par mežu jebkuram cilvēkam. Tagad pašam esot bažas, ka «nekļūstu par Rīgas sprukstiņu, kas domā, ka no augšas visu redz labāk», smejas mežavīrs.
«Meža ekspedīcija»
«Latvijas Valsts mežu» skolu izglītības programmā rudenī rīkots izziņas pārgājiens 6. klasēm.
Skolēni 2 km garā pārgājienā ar 10 izziņas pieturām iemācās stundās iegūtās zināšanas izmantot ikdienā, uzzina cilvēka ietekmi uz meža ekosistēmu, veido izpratni par mežu saglabāšanu nākamajām paaudzēm.
Pārgājienu noslēdz pikniks ar ugunskuru.
Pasākuma norisi un inventāru nodrošina LVM, transportu un uzkodas – dalībnieki.
Ekspedīcijas visu mācību gadu, iepriekš saskaņojot, var rīkot LVM tūrisma objektos – Tērvetes dabas parkā, Kalsnavas arborētumā un Vijciema čiekurkaltē.
Vairāk informācijas: lvm.lv.
VĒRTĒ SKOLOTĀJA
Māra Slapiņa Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolā:
– Kopā ar klasi esam piedalījušies «Meža ekspedīcijā», kas ir ļoti pārdomāts, daudzpusīgs un aizraujošs izziņas pasākums. Daļa tēmu bija par meža attīstību, daļa – par vides aizsardzību. Pieturās ar bērniem strādāja ļoti profesionāli cilvēki, bija ļoti daudz izziņas materiālu un praktisku nodarbību. Mežizstrādē mums demonstrēja gan vienkāršākas, gan sarežģītas lietas, ierādīja, kā izvēlas izcērtamos kokus, kopā ar bērniem skaitīja gadskārtas un noteica koku vecumu. Uzzinājām, kāpēc mežs jākopj, kādi tajā mīt dzīvnieki, kas ir medību sezona un kā mežu ar visiem tā iemītniekiem saudzēt. Bija arī tēmas par purviem un citām ekosistēmām, klimata pārmaiņām, pasniegtas skaidri un saprotami. Bērniem ekspedīcija ir ļoti aizraujoša, jo viņiem visu laiku ir, ko darīt, var darbināt prātu un rokas, aptaustīt un pagaršot. Ļoti labas bija izzinošās rotaļas.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
