Sniegs sen kā nokusis, bet zemi klāj… atkritumi. Katru pavasari viens un tas pats – plastmasas maisiņi, pudeles, alumīnija bundžas un suņu kakas klāj zemi. Tracina.
Laikam visi gaidām Lielo talku, lai sakoptu Latviju. Par šo jau nacionālo pasākumu manī rosās divējādas izjūtas. Spilgti atmiņā ir pāris gadu vecs videosižets, kurā kādai kundzei Rīgā jautā, vai viņa piedalīsies Lielajā talkā. Viņa skaidri un gaiši atbild – nē! Uz reportieres jautājumu, kāpēc ne, viņa uzdeva pretjautājumu – ja es nometīšu papīriņu, jūs to pacelsit? Samulsusī sieviete atbildēja, ka pacelšot. Un aptaujātā noteica – lūk, tāpēc es Lielajā talkā nepiedalīšos!
Te doma skaidra – to papīru, kuru nometīšu es, savāksi tu! Un tā arī dzīvojam. Skumji. Pats neeju pa ielu un neceļu katru plastmasas izstrādājumu, kurš mētājas zemē, bet dabu nekad neapgrūtinu pat ar nosviestu konfekšu papīru.
Lielā talka nav slikts pasākums. Pēc vienas dienas pusmiljona čaklu rociņu darba mūsu zeme tiešām kļūst sakoptāka, bet šī talka diemžēl nemaina latviešu domāšanu.
Un domāšana sākas no bērna kājas, no vecāku audzināšanas. Ja tēvs no braucošas automašīnas izmetīs saldējuma iepakojumu, tad arī bērni tā darīs. Protams, nav runa par parka soliņu «apsēstajiem» cilvēkiem, kuriem dzīvē nav paveicies un kuri arī ir lielākie cūkmeni, bet arī parastais latvietis nav balts un pūkains.
Un pamatīgu akmeni gribu mest suņu īpašnieku dārziņā. Man nav gadījies redzēt nevienu suņa staidzinātāju Bauskā ar plastmasas maisiņu rokās, kurā savākt sava četrkājainā drauga kakas. Arī parkos karstā vasaras dienā apgulties zālītē nevar, pirms tam nepārliecinoties par to, vai laukums nav «sabombardēts».
Ar visu šo čīkstēšanu tikai gribu aicināt aiz sevis savākt pašu radītos atkritumus. Pat ne savākt, bet vienkārši ievērot elementāru pieklājību un cieņu pret Latvijas zemi, apkārtējiem cilvēkiem un pašiem pret sevi.
