Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei». Kā jau tika solīts, «Bauskas Dzīve» savās lappusēs publicēs labāko darbu fragmentus. Šajā numurā piedāvājam konkursa uzvarētāja Laura Jumiķa eseju.
Aprīļa vidū noslēdzās eseju konkurss 7. klašu skolēniem «Svētki manai dvēselei». Kā jau tika solīts, «Bauskas Dzīve» savās lappusēs publicēs labāko darbu fragmentus. Šajā numurā piedāvājam konkursa uzvarētāja Laura Jumiķa eseju.
Dzirdot vārdu «svētki», manī rodas patīkamas izjūtas. Šķiet – visa pasaule ir pārkrāsojusies dzelteni priecīgā tonī. Liekas, ka visapkārt smaržo pēc tikko ceptām, gardām speķa maizītēm, kurās slēpjas mazas, saldas rozīnītes. Manā dvēselītē svētki ir savdabīgi – tie veidojas no maziem, priecīgiem mirkļiem. Mana dvēsele nav izvēlīga, tā atrod labo daudzviet.
Nesaprotu – kāpēc dažu dienu, kaut arī laukā dubļi šļakstās uz džinsu biksēm, man pasaule izskatās tik gaiša un mierīga it kā tikko būtu uzsnidzis sniegs. Bet citu dienu ir tā, ka pat baltais sniegs nemaz neliekas tik skaists un tīrs, kā par to priecājas mani draugi. Laikam tas ir tāpēc, ka ne jau katru dienu manā dvēselē iemājo svētki. Kad tie mani ir apciemojuši, tad es priecājos bez mitas.
Atmiņā man ir daudz dienu, kurās mana dvēsele līksmo. Kādu rītu pamodos, jo pie durvīm skaļi zvanīja. Skrēju atvērt, tā bija mana māsa. Kā par brīnumu, šodien viņa mani nekaitināja kā senāk, kad vēl biju maziņš. Māsa novēlēja man veiksmīgu dienu, lai veicas matemātikas kontroldarbā. Atskārtu – cik jauki, ka man ir tik mīļa māsa, kas dzīvo līdzi manām dienas gaitām. Prieks sirdī bija ļoti patiess un neviltots.
Cik dīvaini, bet katram vārdam ir sava vieta. Māsas vēlējums mani uzmundrināja, un es kontroldarbā saņēmu deviņas balles. Mana dvēsele staroja. Šķita, it kā man apkārt valsi dejo visas formulas un cipari. Doma, ka esmu viens no labākajiem, dod man pārliecību un ticību sev. Citreiz man pat gribas asarām skalot un skalot manus vaigus, jo esmu daudz mācījies, bet gluži vienkārši nepaveicas. Es zinu, kāpēc tas tā notiek – droši vien tajā dienā manai dvēselei nebija svētku diena. Svētkus ne vienmēr es varu radīt viens pats – ir vajadzīgi līdzcilvēki, kuri man palīdz.
Gluži tāpat ir arī citiem cilvēkiem. Piemēram, skolotāju dvēselēs iemājo svētki, ja audzēkņi pateicas par atzīmi, par stundu un par sapratni. Pasaulē katra dvēsele ir saistīta ar citām, to es nesen sapratu. Man patīk no katras vides saņemt prieku un radīt svētkus. Pat sīkie mājas darbiņi spēj uzburt visjaukāko noskaņu. Reiz pagatavoju savai mammai vakariņas. Lai skaistāk izskatītos – nedaudz izrotāju galdu, uzklāju baltu galdautu. Nemaz nespēju iedomāties, ka manai mammai par to var būt tik liels prieks. Citu cilvēku sajūsma manai dvēselei liek ietrīcēties, jo otram cilvēkam esmu dāvājis ko jauku no savas sirds.
Domāju, ka manai dvēselei noteikti ir savs kalendārs, kurā visvairāk dienu ir atzīmētas ar sarkanu krāsu. Patiesībā ir daudz svētku dienu, jāprot tik katrā atrast mazus prieciņus. Protams, jāmāk arī prieku radīt, lai piepildītos mana savdabīgā, jaunā formula – lielais prieks plus mazais prieciņš ir manas dvēseles lielie svētki.
L. JUMIĶIS, Īslīces vidusskolas 7.a klases audzēknis
