Šogad svinamā mūsu neatkarības 99. dzimšanas diena man patīk labāk nekā simtā, kurai teju ikvienu ikdienas darbiņu un sarīkojumu pompozi veltām jau ilgāku laiku. 99 ir neapaļš skaitlis, ar to vēl ir cerība un iespēja kaut ko uzlabot, darīt pareizāk, atrast vai sasniegt ko jaunu un vērtīgu, iegūt gaišāku attieksmi un skatījumu uz pasauli un līdzcilvēkiem.
Mums, piezemētajiem latviešiem, labākās jubilejas dāvanas ir taustāmas – dārga kūka, simts iestādīti koki, simts kukuļu maizes, simts saldumu pakas, simts medaļas vai diplomi utt. Ir lieta, ko varam noskatīties no citiem. Eiropas pilsētās, kur ir daudz iebraucēju, sabiedrības pulcēšanās vietās izveidotas virtuves, kur sanāk apkārtnes dažādo kopienu ļaudis, kopīgi gatavo ēst un nogaršo cits cita tradicionālos ēdienus. Ne visi prot dejot un dziedāt, kaut tas arī satuvina. Gatavot un ēst prot visi, un nav labāka veida, kā sadraudzēties ar cilvēkiem, kopā rosoties virtuvē un sarunājoties pie maltītes.
Garīgās un sirds dāvanas prot sniegt ne tikai rakstnieki, mūziķi vai dvēseļu gani. Ikdienas mazās veltes – simts laipnu labrītu un labas dienas vēlējumu, simts smaidu pretimnācējiem, mazas dāvanas draugiem un tūkstošiem labu domu tuvajiem pirms aizmigšanas vakarā – tās prot dāvāt ikviens. Nav jābūt augstā amatā, lai ikdienā darītu labu. Taču, ja esi amatā, atbildība ir daudzkārt lielāka. Patlaban ikviena ciema, pilsētas, novada un visas valsts nākotne ir atkarīga no tā, vai būs cilvēki, kas gribēs šeit dzīvot, strādāt, audzināt bērnus, mazbērnus un pēc tam tepat novecot. Ja lēmēji un rīkotāji neturēs par vērtīgu katru cilvēku, var gadīties, ka nebūs vairs latviešu, kam svinēt mūsu neatkarības 150. jubileju. Izturēties un rīkoties tā, lai katrs cilvēks ir vērtība, ir lielākā dāvana valsts neatkarības gadadienā.
