Augštaitijas novada lietuviešu tautastērpu baušķeniece Danute Slavinska uzskata par lielāko vērtību, kas viņai pieder. Arī mammai Emīlijai Bačelienei un dzīvesdraugam Ērikam Klīvam pirms dažiem gadiem Viļņā tika pasūtīti nacionālie tērpi.
Augštaitijas novada lietuviešu tautastērpu baušķeniece Danute Slavinska uzskata par lielāko vērtību, kas viņai pieder. Arī mammai Emīlijai Bačelienei un dzīvesdraugam Ērikam Klīvam pirms dažiem gadiem Viļņā tika pasūtīti nacionālie tērpi. Savukārt Danutes meita Sanita savu Zemgales novada tautastērpu darinājusi pati.
Tērps izdaiļo nēsātāju
Bauskas lietuviešu kultūras biedrības “Dobilelis” 15 gadu jubilejā Danute pilsētas Tautas namā vadīja sarīkojumu – cēla, stalta un apgarota savā lietuviešu tautastērpā. Vismaz trīs četras reizes gadā Danutei rodas izdevība valkāt nacionālo apģērbu.
Bez tā nevar iztikt Pasaules lietuviešu dziesmu svētkos, kas Viļņā notiek ik pēc četriem gadiem, Bauskas pilsētas svētkos, Lietuvas neatkarības dienā un ciemojoties ar biedrības “Dobilelis” ansambli pie tautiešiem dažādās pilsētās. Katru gadu maija beigās Jelgavā notiek Lietuvas grāmatu svētki, kuros Danute un Ēriks pārstāv Bauskas lietuviešu kultūras biedrību. Viņa ir nevalstiskās organizācijas priekšsēdētāja vietniece. Arī šogad abi pošas uz Jelgavu, lai tiktos ar dzejniekiem no abām draudzīgajām valstīm.
Piederīga divām kultūrām
Bauskā dzimusī Danute, aktīvi popularizējot savas tautas kultūras vērtības, atzīst: “Es jūtos piederīga abām kultūrām. Latvija un Lietuva man ir kā māsas, bet par pievēršanos savu senču dzimtenei pateicos savai mammai. Jau bērnībā viņa piesaistīja manu interesi lietuviešu folklorai. Kad mācījos skolā, dziedāju skolotājas Skaidrītes Kuķalkas folkloras kopā. Krustu šķērsu izbraukājām Lietuvu ar latviešu tautasdziesmu programmu.”
Vēlme tikt pie tautastērpa baušķeniecei bija jau sen. Sākumā viņa gribēja to darināt pati, bet pārliecinājās, ka atrast piemērotus audumus ir visai sarežģīti. Noskaidrojusi, ka pasūtījumus pieņem specializēta darbnīca, Danute devās uz Viļņu.
“Augštaitijas – Lietuvas ziemeļu reģiona – tautastērpi ir ļoti vienkārši. Nav jūtamas citu kultūru ietekmes, kā, piemēram, Klaipēdas apkaimē. Mans tautastērps sastāv no linu auduma blūzes ar izšūtu piedurkņu lejasdaļu, vestītes, austiem vilnas svārkiem, adītām zeķītēm, galvassegas. Vēl vajadzētu būt arī jostai. Galvassegām ir vairākas variācijas. Es sienu platu šalli, kuras gali sniedzas līdz jostasvietai. Augštaitijas sievas izmantoja arī lielus lakatus, bet citos novados galvassega ir līdzīga mazai cepurītei. Blūzes piedurknes man palīdzēja izšūt meita un uzņēmuma “Novads” vadītāja Solveiga Ikerte,” ar nacionālā apģērba īpatnībām iepazīstina lietuviete.
Dzintara rotas nav cieņā
Obligāta sastāvdaļa ir melni šņorējami zābaciņi, kas sniedzas pāri potītei. Tērps un galvassega ir gaiši, bet izšuvumos izmantots purpursarkans tonis, toties vestīte ir zaļa. Danute teic, ka Augštaitijā rotaslietas nav bijušas cieņā, bet citos novados sievietes nēsājušas metāla lodīšu vai stikla krelles. Viņa skaidro: “Senatnē dzintara rotas manas tautietes neizmantoja. Tā ir samērā jauna tradīcija, saistīta ar lietuviešu pirmās emigrācijas vilni, kad šis akmens ieguva nacionālā simbola statusu.”
Zināšanas par tautas etnogrāfiju Danute papildina tautastērpu izstādēs, kas allaž tiek rīkotas Pasaules lietuviešu dziesmu svētku laikā, kā arī iegādājoties grāmatas un uzturot kontaktus ar rokdarbniecēm.
Tautastērpā baušķeniece jūtoties tik labi, ka vārdi šķietot pilnīgi lieki. Viņa iesaucas: “Tā ir mūsu vēsture, piederības apliecinājums. Ja tauta ignorē vēsturi, tai nevar būt rītdienas un nākotnes. Laikmetā, kad valda materiālisma kults, kļūst aizvien mazāk vērtīgu lietu, ko atstāt nākamajām paaudzēm. Man ir tautastērps.
