Kaislība, mīlestība, dusmas, cerība – šādi un citādi viesi sestdien, 14. maijā, Bauskas kultūras centrā piedalīsies mūsdienu deju grupas «Lēra» 16 gadu jubilejas svinībās.
Jubilejas koncerta nosaukums ««Lēras» saldie sešpadsmit» rosina domāt, ka kolektīva pastāvēšana līdz šim bijusi bezrūpīga bērnība, kas nu pārvērtusies tīņu gaisīgumā un spurainībā. Kolektīva vadītāja Kitija Vīgupa «Bauskas Dzīvei» atklāj, vai to jutīsim uz skatuves.
– Koncerts iecerēts kā sešpadsmitgadnieka ballīte, kurā ciemos ierodas līdzaudži un dāvanās nes savas izjūtas, raksturu, vēlmes. Uz skatuves varēs samanīt gan mīlestību un dusmas, gan jokus, skumjas un cerības. Izdejosim savus sapņus – reālus un gaisīgus.
Kā «Lēra» sākās, kāds ir pamats zem kājām?
– Sākām mēs 2000. gadā, pieci zēni un piecas meitenes. Tad nebija domas par deju studijas veidošanu, tā bija forša laika pavadīšana. Gribējās iemācīties dejot tā, kā to darīja Agris Daņiļevičs un «Dzirnas». Pirmās bija vienkāršas mūsdienu deju versijas. Pamazām sākām apgūt dejas pamatus, sapratu, bez klasiskās bāzes nekas nesanāks. Uz šiem pamatiem veidojam hiphopa, džeza soļus, šova elementus.
No pirmajiem desmit dalībniekiem «Lēra» izaugusi līdz 150 dejotājiem. Pašam jaunākajam audzēknim ir divi gadiņi, cienījamākās dāmas ir ap gadiem piecdesmit.
Kā atceries pirmo koncertu?
– Pirmos piecus gadus dejojām tāpat vien, sev par prieku. Ja kaut kur aicināja, uzstājāmies, bet tie bija atsevišķi priekšnesumi. Tad uz tautas namu, tagadējo Bauskas kultūras centru, atnāca strādāt Jānis Dūmiņš. Viņš mani iedrošināja sagatavot pilnu programmu, kliedēja šaubas, palīdzēja visu noformēt. No pirmā koncerta «Lēras» piecu gadu jubilejā atceros prieku un asaras. Nav svarīgi, ko un kā tolaik dejojām, kaut no tagadējā viedokļa raugoties, daudz kas bija diezgan traki. Tāds emocionālais pārdzīvojums kā pirmajā koncertā nekad vairs nav piedzīvots.
Jau vidusskolā tu zināji, ka mācīsi citiem dejot. Kāds bija ceļš uz sapņa piepildījumu?
– Vidusskolā, gatavojot priekšnesumus ar klasesbiedriem, viss šķita vienkārši. Tad iestājos Kultūras koledžā, aizgāju pieteikties deju grupā «Ritms». Pirmajā atlases kārtā man pateica, ka es kā dejotāja nekam nederot. Tas bija sāpīgi. Tas manī modināja spītu pierādīt, ka es tomēr varu dejot un varu to iemācīt citiem.
Kādas ir tavas pamatprasības dejotājiem?
– Ir tikai viens nosacījums – bērnam, kurš ierodas uz mēģinājumiem, ir jāgrib dejot. Es gandrīz nešaubīgi jūtu, ja nav gribēšanas. Tad runāju ar vecākiem, rosinot viņus meklēt bērnam citas pašizpausmes iespējas. Piespiest neko nevar.
Kādi ir «Lēras» dejotāju sapņi?
– Sapnis mums, dejotājiem, visiem ir viens – būt uz skatuves. Pati nespēju aizmirst redzēto dejas centrā «Cukurfabrika» Jelgavā. Tur lielas, moderni aprīkotas telpas iekārtotas ar pašvaldības atbalstu. Lūk, tādu centru es vēlētos savai deju studijai! Bauskas kultūras centrā par mums gādā, cik var, bet iespēju ir ļoti maz.
Svinot «Lēras» «saldo» jubileju, vai atceries, kāda pati biji savos sešpadsmit?
– Biju naiva, viegli ietekmējama. Piemita pusaudzes spurainums, nemitīga taisnības meklēšana. Biju tāda, kāda pašlaik ir mana deju grupa. Esmu kļuvusi nopietnāka, patstāvīgāka, nebaidos paust savu viedokli ar pārliecību, argumentēt. Taču joprojām priecājos kopā ar dejotājiem pat par šķietamiem niekiem. Kas vienam nieki, citam var būt atslēga visai turpmākajai dzīvei. Tādēļ ir svarīgi jau pašā sākumā to nesamaitāt.
