Apdzeltējušās rūtiņu burtnīcas lapas saudzīgi ievietotas plastikāta «kabatiņās» līdz ar pelēcīgām, apbružātām aploksnēm. Tās Kriņģeļu Līzes un viņas meitas Skaidrītes smalkajā rokrakstā glabā stāstu par izdzīvošanu un zaudējumiem padomju režīma izsūtījumā Sibīrijā. No trimdas pie mājiniekiem ceļojusi arī Lieldienu apsveikuma kartīte. Vērtīgo mantojumu «Bauskas Dzīvei» uzticēja Skaidrītes jaunākā māsa Aija Štrausa, kura piedzima tālumā.
Nebija sarakstā
Līze un Jēkabs Osvalds apprecējās 1937. gada 10. jūlijā, vīra dzimšanas dienā. Uz Sibīriju Kriņģeļus ar četriem bērniem – Zigrīdu, Skaidrīti, Imantu un Astru – no Bauskas apriņķa Iecavas pagasta «Krūmu Sibrām» izveda 1949. gada 25. martā. Sibīrijā piedzima vēl viens brālītis un Aija. Kopā ar viņiem bija tēva tēvs un māte – Mārtiņš un Dārta. Kad vedēji ieradās, Jēkabs Osvalds paziņojis – vai nu brauciet Zigrīdai un Skaidrītei pakaļ uz Zālītes skolu, vai šaujiet mani nost tepat! Braukuši pakaļ. Aija spriež – labi, ka vecāki izsūtījumā palika kopā, tas palīdzēja izdzīvot.
Kāds pēcāk vecākajām māsām teicis – jūsu ģimenes nebija izvedamo sarakstā. Zorģu pusē, kas līdzās Kriņģeļu agrākajai ligzdai, ir stāsts par citu ģimeni, kuras vecākā māsa aizgāja par sievu pie saraksta taisītāja, lai saime izvairītos no sūrā likteņa. Iespējams, kādu aizsūtīja citu vietā, jo izsūtītājiem bija jāizpilda plāns.
Tālumā nomira vectēvs, vecāmāte, brālis Imants un mazākais brālītis. Aijai stāstīts, ka Imantam ar sniega pikām galvu sasituši vietējie puikas, taču viņa nezina, vai tas bija naids pret «fašistiem» vai parasts zēnu strīds, kas beidzās traģiski. 1950. gadā dzimušais jaunākais brālītis, kas mammas darba dēļ pāris mēnešu vecumā nonāca ciemata silītē, nelaimīgi izkritis no šūpuļa, jo bijis ļoti glīts puisītis, kuru visām patika ņemt rokās. Citādi trimdas bildes rāda smaidīgas sejas, pienācīgu apģērbu, svētdienas rītu ar elektrību apgaismotā virtuvē pie galda ar ēdienu.
Atrod nejauši
Vēstules no Omskas apgabala Krutinskas rajona Kirova padomju saimniecības sūtītas «memmes» Līzes māsai un Skaidrītes krustmātei Dorotejai jeb Dorei Krūmiņai Iecavā, kuras mājas bēniņos tās pēc saimnieces nāves uzgāja mantinieces Skaidrītes meita Vineta. Skapī atrasts visus padomju gadus tur noslēptais Latvijas karogs un dažas tabletes – Dore bija atlikusi ārkārtas līdzekli sev un vīram Eduardam, ja atkal draudētu okupantu represijas.
Dore uz Iecavas staciju lopu vagonā ieslēgtajai māsas ģimenei pirms izbraukšanas nesusi pienu, jo to ļoti lūgusi Astra. Ceļā devušies 29. martā un 6. aprīļa vakarā izkāpuši no vagoniem. Trimdiniekiem bija līdzi cirvis un zāģis, bet nesen sacepto maizi un sažāvēto gaļu no šķūnīša kāds nozadzis naktī pirms izvešanas. Aijas māsas atminas, ka stacijās vedamie drīkstēja iet pēc ūdens un saņēma tēju. Līzes vēstulēs minēts pirmais apglabātais – 11. aprīlī tālumā zemē guldīts Vidulejs, kura ģimene bija izlikta klajā laukā. Daudzi no Bauskas rajona tur bijuši – Aija atceras daktera Māra Straumaņa ģimeni, kurā visas māsa neizveda, jo viņu nebija mājās. Turpat bijis Kārlis Ārents, Pilsrundāles sporta skolotājs, ar savu saimi, Vītoli no Zālītes puses, Gaiļi u. c.
Sibīrietes vēstulēs mājiniekiem lūdza dažādus sūtījumus – pupas sēklai, biezo utu ķemmi, kleitas un mēteli no atstātajām mājām, naudu, ko tēvam kāds bija palicis parādā. Pēc atgriešanās Kriņģeļu saimniecības lietas redzētas izvedēju un citu līdzcilvēku mājās.
«Ja tēvs pēc atgriešanās no izsūtījuma vēl kaut ko par to izmeta, mamma neko nestāstīja, pilnīgi neko. Mammas māsa gribēja mani nokristīt baznīcā, bet mamma neļāva un pati arī turp negāja, jo viņai bija bail,» saka Aija. Kalpu meita, kas bija visgrūtākajos apstākļos uzaudzinājusi četrus stiprus cilvēkus, aizgājusi mūžībā 1987. gadā, jau nojaušot pārmaiņas, tomēr nesagaidot Latvijas atbrīvošanos.
Kartupeļi un valoda
Kriņģeļi no Sibīrijas 1957. gadā atveda rozā kartupeļus, ko pirmajā dzīvesvietā Audrupos sekmīgi audzēja pašu iztikai. 1956. gadā viņus reabilitēja, bet atgriezās vēlāk, jo bija jālikvidē saimniecība un jānopelna nauda, lai tiktu mājās. «Turp aizveda par velti, bet atpakaļ bija jāmaksā par biļetēm,» smaida Aija, «Astra atceras, ka Maskavā izlaista no vilciena pastaigāt stacijā, izlocīt kājas.» Dzimtenē bija jāmeklē mājvieta un visiem atkal čakli jāstrādā, arī meitām. Aija ar Astru pat mātes prombūtnē reiz slimu teļu fermā nokāvušas, lai kopējai nebūtu jāmaksā sods. Aukstums piejūras klimatā ir kodīgāks – Aija apsaldējusi degunu mīnus 20 grādos, kamēr Sibīrijā mīnus 40 nelikās nekas pārmērīgs.
Aija Sibīrijā nerunāja līdz četrarpus gadu vecumam, jo mājās skanēja latviešu, uz ielas – krievu valoda. «Latvijā kā sāku bērt, tā visi vārdi juku jukām. Meistars Audrupos 60. gados uzstādīja televizoru un no jumta man sauca: «Priņesi plaskagubci! (no krievu val. – ‘atnes plakanknaibles’)» Pirmo vārdu saprotu, otru ne, eju un murminu. Krieviski skolā runāju labi, bet rakstīju slikti, bija jāmācās no jauna,» stāsta bijusī trimdiniece.
Zigrīda un Skaidrīte tikai izsūtījumā iemācījās krievu valodu, bet Astra pēc atgriešanās pirmo gadu mācījās krievu skolā Dindona mājā. Nākamajā gadā pārgāja uz latviešu skolu, kad bija iemācījusies latviski rakstīt.
Lasot vēstules, satriec nevis uzrakstītais, bet gan tas, kas palicis aiz un starp rindām. Ja reiz šīs tikušas cauri cenzūrai, tātad pietiekami «pozitīvas», bet var nojaust, ka citas nav nonākušas līdz adresātei. Līze vakaros pēc smaga darba rakstījusi praktiski, par ikdienas sīkumiem, iespējams, intuitīvi glābjot pašas psihi no bezcerīgās situācijas atzīšanas. Aija pieļauj – ikdienas rūpes palīdzēja izdzīvot un kļuva par dzimtas spēka pamatu. Četras māsas savā dzīvē bijušas patstāvīgas un spēcīgas, daudz strādājušas un pratušas priecāties par ikdienas laimītēm, iepazinušas pasauli, izaudzinājušas bērnus un ir gandarītas par mazbērniem. Viņu vēstījumu Astras mazmeita Beāte Jašuka iemūžinājusi videofilmā «Kriņģeļu māsu atmiņas par deportācijām», ko var apskatīt vietnē youtube.com.
Vēstuļu fragmenti
Līzes vēstule Dorei 1949. gada 12. aprīlī: «Sveiki, iecavnieki! Atbraucām ļoti labi, visu ceļu mums deva ēst un maizi nevarējām apēst. 6. aprīļa vakarā plkst. 10 izkāpām no vagoniem un braucām uz savu kolhozu [..]. Visi dzīvojam kopā mazā un siltā istabiņā. Biedrības mājā katru vakaru večerinkas. Darbā vēl nav jāiet, vēl guļam un ēdam, kamēr ir, kartupeļus var dabūt nopirkt, 5 rubļi pudā, piens 2 rub. litrā. Mēs esam pasta tuvumā, maizes ceptuve, pats galvenais kolhoza punkts kantoris. 9. aprīlī bijām pirtī, ļoti jauka, silta, ūdens bez normas. Visapkārt ir bērzu mežs, vīrieši iet pēc žagariem un celmiem. [..] Mums maijā lopi stāvēja siltā kūtī, bet te cūkas staigā, govis, aitas un zosis visas apkārt pa sādžu cita pie citas ciemā un barojas. Ar buļļiem brauc, izvadā atbraucējus un malku. Pie mums ir skola, bērnu silīte un slimnīca. Kā iet pa jūsu pusi, vai vēl ir izbraukuši uz mūsu pusi, vai nu mēs vien no tiem laimīgajiem? Astras krustmāti nēsi satikusi, kādu ģīmi šī rāda un ko saka? Es tev ceļā rakstīju par savām kleitām un manteli, un bērnu kleitiņas divas, uzprasi viņai, vai ir atraduse, tad paņem pie sevīm, varbūt varētu man atsūtīt. Rakstīt mums brīv, sūtīt arī. [..] Palieciet sveicināti, pasveicini pazīstamus.»
Līzes vēstule Dorei 1952. gada 28. janvārī: «Sveiciens no Sibīrijas! Liels paldies par vēstuli un paciņu, vēstuli jau saņēmām decembrī, bet paciņu tikai pusjanvārī. Tīri jau kauns, ka tik ilgi nēsam rakstījuši. Ierunājos skuķiem, tiem nav laika un negrib rakstīt, saka, ka nemākot vairs par latviski rakstīt. Par paciņu bija liels prieks. Eglīti dedzināja kādas divas reizes, kamēr galīgi nobira visas skujas. Pie mums pašreiz ir diezgan auksts ap 20 gr. Es vēl strādāju pie teļiem, par decembri diezgan labi izpelnīju 590 rubļi. [..] Osis tagad švaki izpelna tikai ap 300 mēnesī, jo viņam nav darba, mežu nopirka ļoti tālu, sniegs dziļš, nevar matrejālu mājās dabūt. Kuru dīzeli aizlaiž, tas salūst, jo sniegs ir neizbraucams, bez šķūrēšanas nevar nekur tikt. Gateri arī nevar pazāģēt, allaž maitājas, tā tad viņiem arī dēļu nav, ko ēvelēt. Zigrīdai ar mācīšanos iet ļoti labi, visur bija 5, tikai vēsturē 4 un krievu rakstos 4. Skaidrīte ir viena no labākajām skolniecēm, jo vakar vakarā bija par radio ziņots visam sovhozam – Zigrīda Kriņģelis 5. klasē un Skaidrīte 4. klasē par visiem labāki mācās. [..] Mēs vispār vēl nēsam par decembri un janvārī algas saņēmuši, tad ir diezgan pašvaki, veikalā ir siļķes 6 rubļ ar kapeikām kg. Tagad ēdam siļķes ar kartupeļiem un saldu tēju. Gotiņa pienu arī nedod, 17 februārī varbūt tikai nāks slaucama. [..] Mēs visi esam veseli, tikai Imants šodien saslima ar galvas sāpēm un man zobi sāp. Skuķi solījās tam skolotājam rakstīt, [..] ja satiec tad pasveicini un pastāsti, kā mācās. Sveicieni no mums visiem, gaidīšu atbildi.»
Piebilde: vēstuļu tekstā daļēji saglabāta oriģinālā transkripcija, bet ir precizējumi skaidrībai.
