Vai mūsu dzīvē bieži gadās, ka notikumi risinās ne tā, kā gribējām un gaidījām? Kad zudušas cerības, viss liekas tumšs un drūms…
Vai mūsu dzīvē bieži gadās, ka notikumi risinās ne tā, kā gribējām un gaidījām? Kad zudušas cerības, viss liekas tumšs un drūms…
Kaut kas ļoti pazīstams un tik labi saprotams atspoguļojas kādu divu ceļotāju sejās un sirdīs, viņu drūmajās sarunās.
Bībelē, Lūkasa evaņģēliju lasot, atrodam šos noskumušos, bezcerīgos ceļotājus, ejot no Jeruzalemes uz Emausu. Viņu sarunas ir par notikumiem Jeruzalemē, par Jēzus krustā sišanu un nāvi, par kapu, kuru šorīt sievas atradušas tukšu. Un ir neziņa, neizpratne, kur palicis krustā sistais mirušais ķermenis. Bet viņiem, tā runājot, pats Jēzus piestājas un iet ar viņiem reizē, bet viņi to neatpazīst. Šis svešinieks jautā: «Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?» Viņi izstāsta par Jēzu no Nācaretes, kas bija liels pravietis, varens darbos un vārdos visas tautas priekšā. Taču viņš nodots augstās tiesas priekšā, sists krustā un ielikts kapā. Bet mēs cerējām, ka viņš būs tas, kas atpestīs Israēlu. Turklāt šodien jau ir trešā diena, kopš šīs lietas notikušas un kādas sievas nākušas apraudzīt kapu, bet tas bijis tukšs, un viņas nezinot, kur ir viņu Mācītājs un Kungs.
Šis notikums mums stāsta par divu izmisušu ceļinieku sarunām ar Jēzu. Tas mums daudz ko vēstī arī par Lieldienām. Šie cilvēki kaut ko bija dzirdējuši par viņiem neizprotamām lietām, notikumiem – Jēzus krustā sišanu, nāvi, tukšo kapu un augšāmcelšanos. Bet Jēzus, viņiem runājot uz ceļa, bija teicis: «Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši jau sludinājuši!» Šiem cilvēkiem, tāpat arī mums, tā bija un ir smaga lieta – savienot jēdzienus – tukšs kaps, augšāmcelšanās – ar mūsu izpratni, ka pēc kapa mēs neko negaidām…
Cik reižu Lieldienās jau esam to visu dzirdējuši, tomēr neesam sapratuši, jo cilvēcīgais saprāts to it kā neļauj pieņemt. Ar Lieldienām ir tā – jānoiet kāds ceļš, lai saprastu, ko īsti nozīmē Kristus augšāmcelšanās un tukšais kaps. Jā, augšāmcelšanās, tas tiešām ir liels, neizprotams apzīmējums. Mēs to dzirdam, bet vai tad ir prātīgi uz kaut ko tādu cerēt! Tāpēc Kristus augšāmcelšanās svētki katru gadu mūs noliek šo smago, dīvaino jautājumu priekšā. Bet, ja mēs meklējam atbildi tam, kā šie vīri ceļā meklēja, tad varam kļūt pavisam klāt patiesībai.
Mums jāsaprot, ka ar cilvēka gudrību par maz. Atbilde uz neizprotamiem jautājumiem mums jāmeklē Bībelē. Tur atrodam atbildes, jo Dievs mūs meklē un ir mums blakus, lai izskaidrotu nesaprotamo. Un, ja mēs ieklausāmies Dieva skaidrojumos, vai tad mūsu sirdis nedegs kā vīriem uz Emausas ceļa, kad viņi pēc Jēzus skaidrojuma izsaucās: «Vai mūsu sirdis nedega, kad viņš mums rakstus izskaidroja?» Atbildi sirds bieži jūt ātrāk nekā galva, ja Jēzus mums to skaidro…
Tāpēc jau Lieldienas mums ik gadu māca nesamierināties ar dzīves pretrunām, bet meklēt atbildi uz tām, jo mēs vairs neesam vieni – Jēzus nāk ar mums līdzi un izskaidro visu, ko vēl nesaprotam, ko nespējam pieņemt. Jēzus jautā – ko tu vēl neesi sapratis, par ko deg tava un mana sirds?
Tāpēc Kristus augšāmcelšanās svētki dāvā mums vislabākās atbildes, māca saprast, ka Jēzus jāmeklē šodienā, manas dzīves visneizprotamākā laikā. Viņu tuvāk iepazīt mūs ik gadu aicina Lieldienas.
