«Mani brāļi, lai mūsu godības Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēka stāvokļa uzlūkošanu.».
«Mani brāļi, lai mūsu godības Jēzus Kristus ticība jums nesaistās ar cilvēka stāvokļa uzlūkošanu. Jo, ja jūsu sapulcē ienāktu vīrs ar zelta gredzenu pirkstā un ienāktu nabags netīrā tērpā, un jūs uzlūkotu to, kas valkā grezno tērpu, bet nabagam sacītu: tu stāvi tur pie manu kāju pamesla, vai jūs nebūtu nākuši nesaskaņā paši ar sevi un nebūtu izrādījušies par spriedējiem pēc saviem ļauniem ieskatiem?»
Evaņģēlijs. Jēkaba vēstules fragments
Svēto Rakstu fragments apstiprina mūsu nodomu atklāt dzīvi tās skaudrajā daudzveidībā. Nevieni svētki – garīgi un laicīgi – nav domāti kādām izredzētu ļaužu kopām. Mēs dzīvojam reālā pasaulē, nevis ilūziju radītā oāzē. Reti iedomājamies par tiem, kuri jūtas atstumti, nevarīgi, nievāti. Dažkārt pat izliekamies viņus neredzam, kā apmāti tiekdamies pēc atzīšanas, labklājības un panākumiem. Bet visi cilvēki Dieva priekšā ir vienlīdzīgi. Viņš katram šajā dzīvē devis noteiktu uzdevumu. Varbūt sava uzdevuma svarīgumu daudzi no mums reizumis mēdz pārspīlēt, bet citi – noniecināt?
——
«Vai, Dieviņ, kad nebija to importa puķu, trīs stundu laikā visa ķerra jau bija pārdota,» sūkstās baušķeniece Natālija.
Atceļā no tirgus viņa piesēdusi Korfa dārzā uz soliņa atpūsties. Natālijas paziņa Aleksandra steidz viņu mierināt: «Priecājies, ka puķītes tik skaisti zied! Nav nelaime, ja tirgošanās reizēm neveicas.»
Kamēr Natālija prāto, vai izdosies līdz Lieldienām pārdot kādu daļiņu puķu «ražas», Aleksandru nodarbina citas lietas. Viņa saka: «Esmu pareizticīgā. Mūsu Lieldienas būs 30. aprīlī, tomēr Lielajā Piektdienā kopā ar kaimiņieni iešu uz luterāņu baznīcu. Kas par to, ka nācijas atšķirīgas – Dievs tak viens! Piektdien mājās būs pilnīgs klusums. Tā diena dota, lai sakārtotu dvēseli.»
Natālija piepeši atceras savas bērnības Lieldienas: «Jaunieši sapulcējās bariņā, lai brauktu ar divriteņiem uz Cerauksti šūpoties. Šūpoles bija Lieldienu lielākais laicīgais prieks. Nekādu iedzeršanu, nekādu deju Kristus Augšāmcelšanās svētkos tolaik nebija.»
Ņiprā Aleksandra spēji atvadās un teciņus vien dodas uz mājām gatavot vakariņas. Tajā pašā mirklī brīvā vieta uz soliņa atkal aizņemta, jo Natālijai paziņu netrūkst.
