Vakar, 1. oktobrī, bija Skolotāju diena, ko tradicionāli atzīmē oktobra pirmajā svētdienā.
Vakar, 1. oktobrī, bija Skolotāju diena, ko tradicionāli atzīmē oktobra pirmajā svētdienā. Svētki, kuros nešauj salūtus, nerīko greznas pieņemšanas un banketus. Tie atgādina par vērtībām, kuras stāv pāri minētajām ārišķībām.
Imanta Ziedoņa vārdos ietērpjot domu, var teikt, ka pedagogi ir kā lieli kamoli, kas nemitīgi pārtinas uz mazajiem. Jo vairāk jūs, skolotāji, no sevis notinat, jo mazie kļūst biezāki, stiprāki. Žēl tikai, ka daži no kādreiz mazajiem kamoliņiem tā «sabiezējuši», ka aizmirsuši, kur sācies dzīpara pavediens. Dažs pat tik varens uztinies, ka nu lemj skolu un skolotāju likteņus. Brīžam šķiet, – šie lēmēji nekad skolā nav mācījušies.
Pašlaik modē ir visdažādākie konkursi. Ja valstī vai tepat mūsu rajonā tiktu izsludināts konkurss par visizturīgāko profesiju, domāju, tas noteikti būtu skolotājs. Pagājušajā desmitgadē mūsu valstī notikušas grandiozas pārmaiņas – sabrukusi rūpniecība, sovhozi, kolhozi, ir cita valsts iekārta, cēlušās un grimušas bankas, lielāki un mazāki uzņēmumi, dažādas iestādes pārtapušas par «SIA», «i. u.», «a/s», «VAS», «PVAS» un vēl sazin par ko. Tikai skola vēl pastāv un tā arī saucas – skola. Protams, tās eksistenci nodrošināt nav bijis viegli. Pedagogi rauti cauri reformu labirintiem, kuros maldījušies un joprojām vēl klīst daudzi reformatori. Varētu pat teikt, ka skola izmisīgi cīnās, lai nosargātu savu vietu zem saules. Vai tiešām skolai jāšķiež spēki, lai pierādītu, ka tā ir nepieciešama?
Ikviens no mums bijis pasaulē, ko sauc par skolu. Tā katram devusi prāta gaismu, darījusi redzīgākas acis. Skolas pasaulē mēs esam piedzīvojuši skaistus un arī grūtākus brīžus, daudzi no tiem paliks atmiņā uz mūžu. Pašsaprotami, cauri bērnu klaigām un stundu zvaniem šīs pasaules centrā kā mūžīgais lāpas nesējs allaž ir stāvējis, stāv un stāvēs skolotājs. Tā tas bijis gadsimtiem ilgi un turpināsies arī tad, kad mūsu vairs nebūs. Šodien dažs sīks «šeptmanis», kas sen aizmirsis reizrēķinu un tikai ar elektroniskā skaitīkļa palīdzību spēj aprēķināt preces cenu, sevi tiesīgs dēvēt par prezidentu. Taču ir kāds, kas stāv tam pāri un kura vārds rakstāms ar lielo burtu. Tas ir Skolotājs.
1. septembra rīts, savāds satraukums sirdī, kamēr, vienā rokā turot rudenīgu ziedu pušķi, ar otru ver skolas durvis. Cik pazīstamas izjūtas! Kamēr vien septembra pirmajā dienā ceļā izdosies sastapt bērnus ar krāšņiem rudens ziediem rokās, kamēr būs skola un skolotājs, pastāvēsim mēs un mūsu tauta.
Lai no jums, skolotāji, nekad nenovēršas ziņkāri bērnu acu skatieni un kā dzidrs skolas zvans mūžīgā zinātkārē sākas jums veltīts jautājums ar vārdiem: «Lūdzu, skolotāj…»!
