Jocīgi cilvēki tie teātra kritiķi – nogāna izrādi un divus trīs labus vārdus vien spēj pateikt. Publika dažreiz gan domā citādāk.
Jocīgi cilvēki tie teātra kritiķi – nogāna izrādi un divus trīs labus vārdus vien spēj pateikt. Publika dažreiz gan domā citādāk.
Dailes teātris, gatavojoties izrādi «Ronja – laupītāja meita» laist tautās, jau reklāmas klipos vēstīja: «Izrāde tīņiem, bet ne viņu vecākiem.» Laikam jau teātra ļaudis pazīst publiku, jo no tīņiem par šo iestudējumu nācies dzirdēt un lasīt vairumā pozitīvas atsauksmes.
Draudzība ir ļoti svarīga
«Izrādi uzskatu kā izdabāšanu pusaudžu agresīvajām dziņām, ieskaitot zālē tēmētos šaujamrīku stobrus. Pēc režisora gribas trakodami, bļaurēdami, kaudamies, Gundegas Ozolītes Ronja un Egona Dombrovska Birka pazaudē šīs pasakas galveno vērtību – smalko neapjaustas mīlestības stīdziņu,» vērtē teātra kritiķe Lilija Dzene.
«Tā ir mūsdienīga tīņu drāma, kurā tēlotas daudzas viņu problēmas: smēķēšana, neiecietība, pavedināšana,» tā Elīna. (Visi izrādes vērtētāji pusaudži ir Mežgaļu pamatskolas audzēkņi – V. A.) «Izrādē saskatīju mūsdienām raksturīgu problēmu – bērni aiziet no mājām tikai un vienīgi tāpēc, ka vecāki neļauj palikt kopā ar to draugu, ar kuru bērni vēlas,» spriež Daina. «Jādraudzējas, pat par spīti tam, ka abu ģimeņu vecāku starpā valda naids,» tā izrādes ideju saprot Zane. Savukārt Kristaps atzīst, ka izrāde tieši tāpēc arī patikusi: «..viss bija moderni, nevis kā vecos laikos». Toms izrādē guvis vēl citas atziņas: «Dzīve bez vecākiem ir aizraujoša, bet arī skumīga un grūta, jo bērniem ļoti daudz jārūpējas pašiem par sevi. Es sapratu, ka laimīgs bērns var būt tikai kopā ar vecākiem. Tāpēc nekad nevajag iet projām no mājām.»
Ozols ir tik mīļš
«Ozola kā sargeņģeļa tēls ieviests izrādē ar labu domu, tomēr funkcionāli tas palicis neatrisināts,» vērtē kritiķe Anda Burtniece. «Ozols bija ļoti mīļš, jauks un tik maziņš, pavisam citādāks, nekā rādīts televīzijā,» secina Ieva. Kristīne atzīst, ka «Ozols bija pretstats (labā nozīmē) tam, kādu es viņu biju iedomājusies. Eņģeļa spārniņi – tas vispār bija kaut kas pārsteidzošs. Tie viņam tik ļoti piestāvēja.» Jānis lakoniski secina: «Ozols repoja ļoti normāli.» Daina atzīstas, ka pēc Ozola autogrāfa izrādes beigās nav gājusi tikai tāpēc, ka nobijusies no lielās burzmas. Toties uz skatuves «man viņš patika visvairāk no visiem».
Pārspēj grāmatu
Dzirdētas atziņas, ka izrādē trūkst emocionalitātes, tā noskaņojuma, ko savā darbā spējusi uzburt rakstniece Astrida Lindgrēne. Arī dabas gleznas grāmatas lasītājam palīdz labāk izprast varoņu būtību, bet izrādē tas izpaliek. Par vizuālo efektu trūkumu gan īpaši sūdzēties nevar. «Sākumā bija tik grandiozs pērkons, un pils tik iespaidīgi sašķēlās divās daļās,» scenogrāfisko efektu vērtē Jānis. «Un tad Ronja iespļāva elles rīklē, un gaisā izšāvās liesmu stabs,» stāsta Toms. Linards secina, ka «skatīties izrādi ir daudz interesantāk nekā lasīt grāmatu». Kristaps: «Te bija skaņas, dziesmas, visādi efekti, bet grāmatā nekā tāda nav.»
Tāda nu ir laupītāju dzīve un tās tēlojums uz Dailes teātra skatuves. Lielo cilvēku pelts, tīņu apjūsmots, apbrīnots un ar sapratni novērtēts. Kam taisnība?
